Jevgeņijs Oņegins. Pirmā Nodaļa
Твори О.С. Пушкіна.Переклад латишською мовою. > Jevgeņijs Oņegins> Pirmā Nodaļa

 

PIRMĀ NODALA

Steidz ātrāk dzīvot viņš un visu izjust steidz

(Kņazs Vjazemskis)

І



«Mans krusttēvs goda vīrs ir bijis
Aizvien — un saprātīgs turklāt:
Slims būdams, visiem iemācījis
Kopt viņu, cienīt, izdabāt.
Kāds teicams paraugs, ņemams vērā!
Bet garlaicīgi gan bez mēra
Nīkt blakām sirdzējam ikbrīd
Un diennaktis tā pavadīt!
Cik zemi līdzjūtību tēlot
Pret to, kas nāves cisās dus,
Gan uzčubināt spilvenus,
Gan pasniegt zāles, lolot, žēlot,
Kad pašam iekšā vārās viss:
Kaut velns reiz tevi parāvis!»

ІІ


Jauns slaists tā prātoja pie sevis,
Ar pasta zirgiem steigdamies;
Pēc radu nāves viņam devis
Bij lielu mantojumu dievs.
Nu, Ruslana sensenie draugi,
Es iepazīstināšu, raugi,
Ar jauno varoni šeit jūs
Bez ievada, ja atļauts būs:
Tāpat kā droši vien jūs daudzi,
Viņš, kam šis romāns veltīts taps,
Oņegins, paziņa man labs,
Pie Ņevas krastiem dzimis, audzis;
Tur mitu reiz . . . Posts vienīgais:
Man kaitīgs ziemeļzemes gaiss.2

ІІІ

Bij viņam tēvs, kas dienēt godam
Un parādus krāt arī prot,
Trīs balles gadā sarīkodams,
Viņš izputēja dzīrojot.
Bet dēlam itin jauki klājās:
Madame3, kā prata, lutināja,
Pēc tam Monsieur4; tā auga viņš –
Mīļš draiskas dabas puisēniņš.
Monsieur l'Abbe5 labs cilvēks bija:
Lai bērniņš nesāk vārgt un ciest,
Daudz nespieda viņš mācīties,
Ar morāli daudz neuzplijās,
Par blēņām mēdza laipni rāt
Un veda pastaigās labprāt.

ІV

Bet, tikko sākās dienas straujās,
Kad jaunās sirdīs nemiers briest
Un tās gan cer, gan skumjām ļaujas,
Monsieur tēvs lika aizvākties.
Tā mans Oņegins brīvi guva;
Pēc jaunās modes apcirpts kļuva
Un, smalki tērpts kā angļu švīts,
Tad sabiedrībā izvadīts.
Viņš franču mēlē tērzēt moži
Un rakstīt prata, gods kam gods;
Mazurku raiti nodejot
Un palocīties valdzinoši.
Ko vairāk? Teica, ka mans draugs
Ir gudrs, iznesīgs un jauks.

V

Šo to, šā tā jau mēs palaikam
It visi mēdzam mācīties,
Šķist izglītotām tāpēc laikam
Pie mums nav grūti, slavēts dievs.
Oņegins, kā to sprieda daudzi
(Un soģu pulks šis nebij saudzīgs),
īsts pedants, labi izglītots.
Bij viņam svētīgs talants dots:
Par visu patērzēt ar māku
Un lietpratīgi līdzi spriest,
Kā arī gudri klusu ciest,
Kad padzird strīdu nopietnāku,
Ar epigrammām dzēlīgām
Likt smaidīt dāmām vēlīgām.

VI

Nav latīniski runāt modē :
Oņegins mācēja to ar,
Vismaz tik, cik tas lieti noder,
Lai epigrāfus burtot var,
Lai prastu triekt par Juvenālu
Un nobeigt vēstuli ar vale6,
No Eneīdas pantus trīs
Bez kļūdām noskaitīt gandrīz.
Kaut rakties rakstos nebij prieka,
Kas plauktos putekļaini snauž,
Par zemes senām dienām pauž,
Bet anekdotes galvā iekalt
No Romula līdz laikam šim
Pa prātam bija jauneklim.

VII

Bij sveša viņam kaisle tīra,
Kas dzejai ziedo dzīvi pat:
Lai censtos kā — viņš neatšķīra
No jamba trohaju nekad.
Pelts Teokrits, pelts Homērs tika;
Vien Smitu lasīt labpatika —
Draugs bija īstens tautsaimnieks,
Tāds, kuram spriest un klāstīt prieks,
Kā valsts tiek saimniecībā tālu,
Pie lielas bagātības tiek
Un kāpēc zelts tai gluži lieks,
Ja produktu daudz naturālu.
Tēvs nesaprata to nekad,
Viņš ņēmās zemi ieķīlāt.

VIII

Viss, ko vēl pieprata Jevgeņijs,
Nav uzskaitāms, jo laika maz;
Bet, kur viņš tiešām bija ģēnijs,
Ko labāk nekā zinības
Bij apguvis jau dienās jaunās,
Kas bij gan prieks, gan mokas ļaunas,
Kas spēja splīnu projām dzīt
Un viņa dienas piepildīt, —
Tā mīlestības māksla bija,
Ko Nazons mēdza vārsmās teikt,
Par ko lemts viņam mūžu beigt
Tik tālu prom no Itālijas, —
Uz Moldāvijās stepēm dzīts,
Šis dzejnieks mira izraidīts.

IX

.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................

X

Cik jauns viņš liekuļot jau spēja,
Slēpt cerību, šķist greizsirdīgs
Vai drūms. Kā viņam noticēja,
Kad tēloja, ka ilgās tvīkst;
Gan likās padevīgs un vērīgs,
Gan lepns, vienaldzīgs vai sērīgs;
Kā mācēja viņš klusu ciest,
Cik daiļrunīgi izteikties
Un vēstulēs par jūtām klāstīt!
Vien mīlestībai nodevies,
Viņš aizrāvās no sirds, paties!
Cik maigi skatiens spēja glāstīt,
Drīz drošs, drīz kautrīgs, dažubrīd
Pat likās — skropstās valgums spīd.

XI

Kā meitenes viņš apburt prata,
Ik brīdi citāds liekoties:
Te biedēt, ka uz visu gatavs,
Te glaimiem apbērt tiekoties,
Tvert mirkli, kad kļūst vājas viņas,
Tad kaislīgi, ar gudru ziņu
It visus aizspriedumus veikt
Un piespiest mīļus vārdus teikt
Gan pieprasot, gan izlūdzoties,
Sirds pirmās trīsas izmantot,
Līdz pēkšņi — meiča drosmi rod
Uz satikšanos slepus doties . . .
Pēc tam gan klusībā viņš drīz,
Kā mīlēt, viņai iemācīs.

XII

Kā prata iekvēlināt mīlā,
Vēl būdams gados gluži jauns,
Pat koķetes, kas citus vīla!
Kā sāncenšus viņš dzēla ļauns,
Tiem asprātīgi cilpas vīdams
Un muļķu lomās nostādīdams!
Jums, krietno vīru pulks, pie tam
Pat draugs viņš likās uzticams:
Bij laulāts draugs pret viņu vēlīgs,
Kam Foblass sen kā paraugs tīk,
Kā arī večuks aizdomīgs
Un vīrs, kas ragus valkā cēli,
Ar sevi, sievu, pusdienām
Aizvien ir mierā, truls un rāms.

XIII XIV

.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................

XV

Viņš rītos bij vēl gultā rodams,
Kad vēstules jau nesa klāt.
Vai atkal ielūgumi? Protams —
Trīs vietās sērst viņš aicināts:
Te balle būs, tur svētkus rīko;
Kas iekārdinās šķelmi dīko?
Kurp braukt vispirms? Visviens, paties,
Gan pagūs visur ierasties ...
Pašreiz viņš vizināties taisās
Un bolivaru7 galvā mauc.
Pa bulvāri Oņegins brauc,
Lai pakavētos svaigā gaisā,
Līdz modrais bregets pavēstīs,
Ka pusdienot būs laiks jau drīz.

XVI

Sāk tumst. Viņš iekāpj kamaniņās.
«Nu, nu!» — un bērie trauc, ko spēj;
Uz apkakles dzirkst sarmas zvīņas,
Gar ausīm šalc un svilpo vējš.
Brauc pie Talons viņš. Katrā ziņā
Ka vérins tur jau gaida viņu.
Iet iekšā. Nopaukšķ korķis drīz,
Un vīna strūkla kausā līst;
Kūp asiņainais roast-beef9 traukā;
Te gardas trifeles, ko prot
Vien franču pavārs gatavot,
Te strazburdziešu pīrāgs jaukais,
Un, blakām sieram galdā celts,
Dzirkst sulīgs ananass kā zelts.

XVII

Pēc kotletēm vēl iedzert nākas,
Der karstos taukus apslacīt,
Bet pirmizrādei jāiesākas,
Oņegins turpu brauc šobrīd,
Kur viņa spriedums bargs un nicīgs
Aizvien kā likums vērots ticis,
Kur dažkārt aktrises viņš lenc.
Ar skubu vedējs zirgus trenc;
Klāt teātris; šeit atļauts katram
Gan aplaudēt, ja patīk tā,
Pēc pārgalvīga entrechat10,
Gan izsvilpt Fedru, Kleopatru,
Moīnu izsaukt (tālab vien,
Lai viņa balsi dzird ikviens).

XVIII

Ai, burvju valsts! Te savā laikā
Fonvizins, satīriķis spožs,
Kvēls brīves draugs, ir cēlies slavā
Un Kņažņins, atjautīgs un možs;
Šeit Ozerovam aplaudēja,
Semjonovai — un ļaudis lēja
Pat asaras aiz jūsmas tad;
Korneja ģēnijam tepat
Kateņins augšāmcelties lika;
Te Šahovskoja dzēlības
Ir lugās atskanējušas;
Šeit sumināts Didlo reiz tika;
Un jaunībā, pilns iekvēles,
Te aizvadīju dienas es.

XIX

Jūs, jauno dienu dieves skaistās,
Vai dzirdat mani vēl šobrīd,
Jeb citas, nespēdamas aizstāt,
Jūs paguvušas nomainīt?
Vai lemts jūs dzirdēt, kā to vēlos,
Un krievu Terpsihoru cēlo
Vēl lidojumā ieraudzīt?
Vai rampas gaisma citām spīd,
Vairs jūsu sejas neredzēšu
Uz garlaicīgās skatuves,
Un vīlies novērošu es
Vien svešu līksmi, vaigus svešus
Un, žāvas slēpjot, būšu spiests
Pēc senām dienām ilgoties?

XX

Pilns teātris; mirdz ložas spoži;
Šalc parteris, var saklausīt,
Ka galerijā kāds jau droši
Sit plaukstas. Priekškars augšup slīd -
Tur, burvju skaņām paklausīga,
Istomina, tēls mirdzošs, līgans
Un gaisīgs, nimfu vidū stāv;
Šķiet, zemes svara viņai nav,
Ar vienu kājiņu skar grīdu,
Ar otru gaisā apli griež,
Tad lēciens viņu telpā sviež
Kā vieglu pūku, vēja dzītu;
Stāvs vijas, liegi ritmā slīd,
Pie kājas kāju viņa sit.

XXI

Dimd zālē aplausi bez stājas.
Oņegins nosebojies nāk,
Starp krēsliem spraucas, min uz kājām;
Tad svešās dāmas ložās sāk
Caur lorneti bez steigas pētīt:
Tiek sejas, tērpi novērtēti,
Un nav pa prātam it nekas;
Vēl pasveicina paziņas,
Un skatuvei tad galu galā
Viņš pievērš vērību kaut cik,
Līdz žāvādamies izklaidīgs
Bilst: «Novecojies viss pagalam;
Pārlieku ilgi balets ciests,
Nu pat Didlo man apriebies.»11

XXII

Vēl pūķus, amorus un fejas
Pa skatuvi redz šaudāmies;
Nīkst sulaiņi ar gurdām sejām
Aiz durvīm, snaudai ļaudamies;
Vēl zāle aplaudē un mīdās,
Vēl kāsē, šņaukājas un dīdās,
Vēl lukturos mirdz ugunis
Un iekšā, laukā gaišs it viss;
Vēl zirgi, salstot naktī aukstā,
Kaš sniegu, tīko projām tikt;
Pulks kučieru lād kungus pikts,
Ap sārtiem stāv un berzē plaukstas.
Oņegins pirmais ārā trauc
Un pārģērbties uz mājām brauc.

XXIII

Vai spēšu patiesīgā ainā
To telpu attēlot daudzmaz,
Kur frants mans bieži tērpus maina,
Gan izģērbjas, gan apģērbjas?
Šeit viss, ko mode prot likt lietā.
Kas — speķi, baļķus dodot vietā —
Mums Londonā tiek iegādāts
Un pāri jūrai piegādāts;
It visu, ko vien gaume smalkā
Var Parīzē mums piedāvāt,
Kam franču atjautīgais prāts
Liek kalpot modes ākstu alkām,
Ap sevi šeit Oņegins redz —
Vien astoņpadsmit gadus vecs.

XXIV

Zvīl Caregradas pīpju dzintars,
Zib porcelāns, un bronza tumst,
Stāv smaržu pudelītes rindā,
Kas tīksmu baudu dāvā mums;
Tepat redz ķemmes, vīles sīkas
Un grieznes taisnas, grieznes līkas,
Vēl suku trīsdesmit turklāt,
Ko zobus, nagus spodrināt.
Ruso par Grimu kādreiz rājās:
Kā nagus vīlēt drīkstot šis,
Ja daiļrunīgais neprātis
Tobrīd ar viņu sarunājas.12
Bet brīves aizstāvis nu gan
Šai lietā netaisnīgs šķiet man.

XXV

Var cilvēks krietns būt, man liekas,
Un nagus kopt, es teikšu jums:
Ar laika garu ķilda lieka —
Par despotu kļūst paradums.
Jevgeņijs otrs Čadajevs bija,
No augstprātīgām paļām bijās
Un ļaudīs gāja elegants,
Kā mēdzam sacīt, īstens frants.
Vismaz trīs stundas neapnicis
Viņš ģērbistabā kavējās
Un allaž iznāca no tās
Vai Afrodītei līdzīgs ticis,
Kas, vīra drānās tērpusies,
Uz maskuballi dejot ies.

XXVI

Es varētu šeit pamatīgāk
Jums daudz ko attēlot varbūt
Un tērpu aprakstīt vēl sīkāk,
Kas elegants, pēc modes šūts.
Kaut pārdroši tas būtu gana,
Bet tēlot taču daļa mana,
Vien fraka, žilete — nu rau,
Šo vārdu krievu mēlē nav,
Un es jums atvainoties lēmu,
Mans nabadzīgais stils jau tā
Ņirb svešu vārdu birumā,
Kaut vārdnīcu no plaukta ņēmu
Es senāk akadēmisko
Un dažkārt pāršķirstīju to.

XXVII

Mums nāksies citur pakavēties:
Uz balli tagad gaitas sauc,
Un turpu, karietē jau sēdies,
Šai mirklī mans Oņegins brauc.
Pa ielām, tumšiem namiem garām
Daudz kariešu trauc pilnā sparā
Un cita citai blakām slīd;
Tām priekšā lukturīši spīd
Un pašķiļ varavīksnes sniegā;
Visnotaļ spulgo greznais nams,
Dzirkst ugunīs līdz čukuram;
Aiz rūtīm pavīd ēnas liegas —
Gan kādas dāmas profils skaists,
Gan švīta augums lokanais.

XXVIII

Oņegins piebrauc; gaitā ašā
Gar šveicaru, kas ceļu dod,
Pa marmorkāpnēm uzskrien plašām,
Ar roku matus pieglaužot,
Un dodas dejas zālē iekšā;
Dimd skaļa mūzika tur priekšā;
Patlaban mazurku jau dēj
Un čalo, drūzmējas un smej;
Šķind skani kavalieru pieši.
Zib dāmu kājas spārnotās,
Un lidojumā vēro tās
Daudz acu dedzīgi un cieši;
Spiedz vijoles tā, ka nemaz
Nav sievu tenkas dzirdamas.

XXIX

Reiz jaunās, līksmās dienās manās
Par ballēm jūsmot mēdzu es:
Kur vēl tik ērta satikšanās,
Tik viegli nodot vēstules?
Ak, vīri, kurus visi godā,
Pašreiz man teicams padoms dodams,
Kas labi jāieklausās jums, —
Jūs brīdināt mans pienākums.
Jums, mātes, piekodinu vēlīgs
Uz meitām biežāk acis mest
Un taisnāk turēt lornetes,
Jo citādi... lai dieviņš žēlīgs!
Tā ieteikt varu paslepen,
Jo negrēkoju pats jau sen.

XXX

Kaut nositis daudz laika tiku
Reiz tādās izpriecās diemžēl,
Ja neciestu pārlieku tikums,
Es priecātos par ballēm vēl.
Tīk trakā jaunība un jūsma,
Tīk spožums, līksmība un drūzma,
Tīk dāmu krāšņie tērpi man
Un kājiņas, kaut jābilst gan,
Ka nez vai Krievzemē jūs spētu
Trīs pārus slaidu kāju rast.
Ak! Bij reiz divas kājiņas ...
Kaut esmu gurds un daudz man bēdu,
No atmiņām tās nepagaist,
Vēl sapņot liek un ilgās kaist.

XXXI

Uz kādu tuksnesīgu vietu
Man aizbēgt, lai tās piemirst var?
Ai, kājiņas! Kur krāšņus ziedus
Šai brīdī vieglie soļi skar?
Jūs lolojusi saule liegā,
Un jūsu pēdas ne jau sniegā
Šeit ziemeļzemē meklēt drīkst;
Jums tika samta paklājs mīksts ...
Vai sen, kopš jūsu dēļ man trimdā
Bij piemirsies pat rūgti ciest,
Pēc slavas alkt un ilgoties
Pēc manas tālās zemes dzimtās?
Nu zudis sapnis laimīgais,
Kā maurā jūsu pēdas gaist.

XXXII

Diānas krūtis, protams, skaistas,
Daiļš Floras vaigs, kas noliegs gan,
Bet Terpsihoras kājas saista
Daudz vairāk tomēr sirdi man.
Tās, brīnumainus priekus solot,
Liek tīksmas vēlēšanās lolot,
To daiļums kairs un pievilcīgs,
Draugs Elvīna, aizvien man tīk.
Šķiet kājiņas tik valdzinošas
Zem galdauta, kur tikko redz,
Uz mauriņa, kas pļavu sedz,
Uz dejas zāles grīdas spožas,
Pie kamīna prieks vērot tās,
Uz klints pie jūras šalcošās.

XXXIII

Bij vētra reiz. Es vēros skauzdams,
Kā viļņu pūlis nerimtīgs
Steidz krastā un, kā mīlu jauzdams,
Pie viņas kājām smiltīs slīgst.
Kā mani alkas mulsināja
Būt vilnim, skūpstīt viņas kājas!
Nē, jauno dienu skurbumā
Ne reizes neilgojos tā
Es skūpstīt kādas lūpas košas
Vai ilgās neapsīkstošās
Skart skūpstā krūtis tvīkstošās
Vai vaigu rozes vilinošās.
Nē, nebij lemts nekad vairs just
Tik skaudrus kaisles uzplūdus.

XXXIV

Vēl brīdis cits nāk prātā bieži:
Es redzu sapņus burvīgus,
Ka laimīgs kāpsli turu cieši...
Un kājiņa man plaukstā dus;
Kā uzverd atkal jūtas manas,
Liek mazās kājas pieskaršanās
No snaudas sirdij pamosties
Un atkal mīlēt, atkal ciest! ...
Bet lepnām daiļavām paust slavu
Beidz, mana lira pļāpīgā;
Ne aizraušanās sāpīgās,
Ne dziesmu vērtas viņas nava,
Kaut apbur mūs, liek sirdīm silt,
Bet viļ... kā kājiņas mēdz vilt.

XXXV

Kur mans Oņegins brīdī šajā?
Uz mājām brauc. Māc viņu miegs,
Bet Pēterburgai trauksmainajai
Jau bungu skaņas mosties liek.
Jau tirgonis no gultas ceļas
Un važonis uz biržu ceļā,
Steidz preču iznēsātājs možs,
Ar krūzi piena sieva jož,
Sen vaļā slēģi; visur valda
Spirgts troksnis, kuru atnes rīts,
Pār jumtiem dūmu strūklas stīdz,
Un maiznieks, prūsis micē baltā,
Jau kuro reizi pasteidzas
Vērt vaļā savu vasisdas.

XXXVI

Par nakti pārvērst rītu prazdams,
Kas ārā valdonīgi viz,
Pēc balles kņadas mieru razdams,
Dus izvaļības luteklis.
Viņš pēcpusdienā celties radis,
Kā allaž stundas tālāk vadīs,
Kas vienmuļas, kaut raibas plūst,
Kā vakar, tādas rītu būs.
Bet, jauns un brīvs no raizēm sīkām,
Vai laimīgs jutās viņš arvien,
Jau pieradis šķīt laurus vien
Un ļauties baudām negausīgām?
Vai neapnika laiku šķiest,
Ar draugiem dzīrēs līksmoties?

XXXVII

Nē: jūtas agri atsalt sāka;
Un dzīru burzma, reibums kairs,
Pat daiļavas visburvīgākās
Kā senāk nesaistīja vairs;
Vilt viņas garlaicīgi kļuva;
Un draudzība, reiz sirdij tuva,
Bij apnikusi, sāka zust,
Jo nevar slacīt bifštekus
Ar šampanieti dienu dienā,
Nedz likt, lai asprātības dzirkst,
Ja galva sāp un neatspirgst;
Kaut karstgalvis viņš bij arvienu,
Nu aizraut nespēja nekas:
Ne ķildas, svins, ne zobens ass.

XXXVIII

Ar kaiti — sen jau nāktos jautāt,
Kādēļ tai piemeklēt mūs ļauts, —
Ko sauc par splīnu angļu tauta,
Par grūtsirdību krievi sauc,
Bij sasirdzis Jevgeņijs ari;
Kaut savai dzīvei galu darīt
Viņš neraudzīja, dievam gods,
Bet allaž jutās garlaikots.
Kā Child-Harold131 ar drūmu vaigu
Pa viesībām viņš klīda vēl,
Bet bostons, tenkas, skatiens kvēls
Un viņam veltīts neslēpts maigums,
Daudznozīmīgas nopūtas —
Vairs nevaldzināja nekas.

XXXIX. XL. XLI.

.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................
.............................................

XLII

Tad, lepnās, augstdzimušās dāmas,
Vispirms viņš novērsās no jums;
Ir tiesa, žāvas nevaldāmas
Var smalkais tonis uzdzīt mums;
Un, pat ja dāmu sastapt vari,
Kas Seiju min, Bentamu ari, —
It viss, ko viņas ņemas spriest,
Ir blēņas vien, ko grūti ciest;
Bez tam tik šķīstas, gudras, bargas
Aizvien šīs sievas redzēsiet,
Tik nepieejamas tās šķiet,
Tik modrīgi no jūtām sargās,
Ka mums jau viņu izskats vien
Spēj uzdzīt splīnu,14 jānudien.

XLIII

Jūs ari, aušas jautrās, drošās,
Jūs, kuras redzam bieži mēs
Pa Pēterburgas ielām spožām
Nakts stundās braucot karietēs,
Jevgeņijs piemirsa bez bēdām.
Vairs dzīvi baudīt negribēdams,
Viens mājās, žāvas valdīdams,
Pie spalvas ķērās viņš pa tam,
Bet rakstniecībā nebij laimes,
Jo ilgas pūles netika;
Viņš piepulcināts netika
Tai pārgalvīgo ļaužu saimei,
Ko vērtēt neņemos nekad,
Jo piederu pie tās es pats.

XLIV

Kad bezdarbība smagi māca
Un tukšums, kuru sirdī jūt,
Labs nodoms atkal prātā nāca —
No citiem gara gaismu gūt;
Viņš ņēmās lasīt steigā lielā,
Bet jēgas maz bij lasāmvielā:
Viens autors krāpj, cits murgus gvelž,
Dažs garlaiko vai niekus melš,
Kā pinekļi it visus saista:
Tur veco, apnikušo jauš,
Te jaunie vecus vārdus pauž.
Un grāmatas kā sievas skaistās
Jevgeņijam bij jāatstāj,
Lai plauktos putekļi tās klāj.

XLV

Kā viņš no spožās dzīves žņaugiem
Es jutos brīvs un burzmā lieks,
Un tolaik kļuvām mēs par draugiem.
Man patika šis savādnieks,
Kas sapņu savaldzināts likās.
Man dīvainība iepatikās
Un dzedrais prāts, kas viņam dots.
Viņš bija drūms, es — saniknots;
Mēs kaisles pazinām, un māca
Mūs abus dzīves apnikums;
Bij sirdis atsalušas mums;
Jau agri naidu izjust nācās,
Ko aklā Fortūna liek ciest
Un ļaudis, ar ko tiekamies.

XLVI

Tas nespēj ļaudis nenicināt,
Kas dzīvojis un domāt spēj;
Kas jutis daudz, tas labi zina,
Cik liela vara pagātnei:
Nekas vairs neaizrauj no jauna,
Dzeļ atmiņa kā odze ļauna,
Kremt neaprimstot nožēlas,
Bet sarunām mēdz piešķirt tas
Daudz pievilcības. Toreiz šķita
Oņegins man pārlieku ass,
Bet pieradu pie dzēlības,
Pie žults, kas jokos sūrst bez mitas,
Pie viņa ķildām spīvajām
Un epigrammām sīvajām.

XLVII

Cik bieži naktis vizmainajās,
Kad netumst debess loks pār mums,
Kad Ņevas15 ūdens spodrā klajā
Nav redzams mēness atspīdums,
Pie upes divatā mēs stājām,
Par senām dienām pārdomājām,
Un modās krūtīs jūsma tā,
Kas kvēlojusi jaunībā.
Mēs nebildām ne vārdu skaļu,
Gaiss naksnīgais bij smaržīgs, liegs.
Kā sapnī pārcelts cietumnieks
No gūsta tiek uz mežu zaļu,
Tā ļāvām sapnim sevi vest
Pie jaunās dzīves sākotnes.

XLVIII

Uz granītmargām roku licis,
Draugs skumīgs stāvēja tobrīd,
Kā dziesminiekam labpaticis
Reiz pašam sevi aprakstīt.16
Nakts dusēja visnotaļ rāma;
Vien sargu balsis saklausāmas
Un reizumis — kā bruģis klaudz,
Pa ielām naksnīgām kāds brauc;
Vieglītēm laiva īrās garām,
Un dziesma valdzināja mūs,
Kas nebēdīga tālē plūst. . .
Bet tādā naktī laikam varam
Vēl vairāk dziļas līksmes rast,
Ja skan Torkvato oktāvas.

XLIX

Ai, Adrija, kas zila staro,
Ai, Brenta, steigšu reiz pie jums,
Lai, iedvesmojot manu garu,
Skan jūsu skaistais dziedājums!
Tas svēts ir Apolona dēlam;
To Albionas lira cēlā
Man tuvu just un mīlēt liek.
Nakts zelta Itālijā sniegs
Man gondola daudz skaistu brīžu
Ar venēcieti, kura prot
Gan klusu ciest, gan pačalot;
Tur valodu es iemācīšos,
Ko runā Lauras dziesminieks
Un mīlestība lūpās liek.

L

Vai brīves stundu sengaidītu
Es pieredzēšu? Laiks ir klāt!
Gar jūru klīstu,17 gaidu rītu,
Ik tālam kuģim steidzu māt.
Zem vētras spārna jūrā brīvā,
Ar bangām spēkojoties spīvām,
Kad brīves gaita sāksies gan
No krasta, kas tik naidīgs man,
Uz dienvidiem, kur saule valda?
Lai tad no manas Āfrikas18
Vien domas atceļu var rast
Uz Krievu zemes ārēm saltām,
Kur mīlējis un cietis es,
Kur sirdij radis kapenes.

LI

Oņegins arī tolaik dzīrās
Ar mani pabūt svešzemēs,
Bet liktenis mūs abus šķīra,
Un ilgi netikāmies mēs.
Viņš tēvu pazaudējis bija,
Bars kreditoru virsū plijās
Un lenca draugu mantkārīgs.
Ikviens jau rīkojas, kā tīk:
Jevgeņijs tiesāšanās nīda,
Viņš nelikās pat noskumis,
Ka jāizputina ir viss
Un tēva manta sadalīta.
Varbūt viņš nojauta turklāt,
Ka tēvocim drīz gals būs klāt.

LII

Drīz vien patiešām draugam ziņu
Bij atsūtījis pārvaldnieks,
Ka tēvocis guļ slims un viņam
Uz atvadām vēl atbraukt liek.
Pie mirēja, cik ātri spēdams,
Jevgeņijs aizbrauca uz pēdām.
Viņš žāvājās, turp dodamies,
Jau iepriekš gatavodamies
Krāpt, izlikties, ka skumst bezgala,
Un ciesties, garlaicības mākts
(Ar brīdi to mans romāns sākts);
Bet ieraudzīja, ticis galā,
Ka tēvocis dus līķautos,
Jau beidzamajai gaitai posts.

LIII

Pa sētu slāja ļaužu bari;
Kad atvadības rīkoja,
Bij klātu draugs un nedraugs arī,
Kas bērēs dzīrot tīkoja.
Daudz ēdis, dzēris sēru mājās,
Pulks viesu, popu slējās kājās,
Tik svinīgs projām steidzoties,
Kā dižam darbam beidzoties.
Nu draugs mans — saimnieks muižā labā,
Kam pieder zeme, ūdens, mežs;
Viņš, kuram darbs līdz šim bij svešs,
Kurš izšķērdētājs īsts pēc dabas.
Bet šajā brīdī viņam prieks,
Ka dzīves virziens mainīts tiek.

LIV

Jā — pāris dienu šķita jauki
Pa zaļām ārēm maldīties,
Skaists likās strautiņš, klusie lauki
Un ozolājs, tik zaļš un biezs;
Kad klāt jau trešā diena bija,
Nekas vairs prātu nesaistīja;
Mans draugs, ar miegu kaudamies,
Bij sācis saprātīgi spriest:
Te garlaicība neatkāpsies,
Kaut ielu, piļu, dzejas trūks,
Sist kārtis, dejot neielūgs.
Lai kur no grūtsirdības glābsies —
Kā sieva un kā ēna drīz
Tā visur viņu pavadīs.

LV

Kā radīts esmu dzīvei laukos,
Tās mierīgajai plūsmai es:
Tur skaidrāk dzirdu liru jauko,
Sāk dzīvāk runāt ieceres.
Ar prieku klīstu savā vaļā
Gar ezeru, pa takām zaļām.
Tur far niente19 — likums skaists.
Tur modina rīts austošais
Vien atpūtai un brīves tīksmei:
Tur maz es lasu, guļu daudz
Un slavas kāre nesatrauc ...
Vai rāmā bezdarbības līksmē
Mans laimīgākais laiks, paties,
Nav lauku mierā aizsteidzies?

LVI

Man mīlestība, ziedi skaisti
Un lauku dzīves klusums tīk.
Oņeginu tie nespēj saistīt —
Man prieks, ka viņš tik atšķirīgs,
Lai lasītājs ar asu mēli
Vai izdevējs, kas, baumām vēlīgs,
Tās kopā vākt un iespiest māk,
Ar laiku mēļot neiesāk,
Ka šeit mans pašportrets ir rodams,
Ka mēdzu sevi apdziedat,
Kā Bairons darījis labprāt,
It kā mēs nemācētu godam
Vairs citu vielu spalvai rast,
Vien sev vēl veltīt poēmas.

LVII

Te jābilst: visi dziesminieki
Par mīlestību sapņot mēdz.
Man licis aizsapņoties liegi
Dažs tēls, kas bija iecerēts.
Un atmiņa šos tēlus krāja,
Līdz mūza dzīvei modināja:
Gan meiteni, kas kalnos mīt
Un bij mans ideāls tobrīd,
Gan gūsteknes Salgīras malā.
Nu vaicājat jūs, draugi, man:
«Par kuru tava dziesma skan,
Pēc kuras ilgojies bezgala?
No daiļo pulka kuru, teic,
Patlaban liras stīgas sveic?

LVIII

Teic — kuras skatiens tagad priecīgs
Tik mīlīgi tev pretī viz,
Ka atalgots par dziesmu tieci?
Ko vārsmās esi pielūdzis?»
Nevienu, draugi, zvērēt varu!
Kā nomocīja manu garu
Reiz mīlas nemiers neauglīgs!
Cik laimīgs tas, kas mīlā tvīkst
Un izteic vārsmās kaisli savu:
Tā viņš liek dzejai krāšņāk plaukt,
Var Petrarkam pa pēdām traukt,
Vēl, pie tā paša, iegūst slavu
Un remdē savus sirdēstus;
Es mīlot kļuvu stulbs un kluss.

LIX

Kad beigusies ir mīlestība,
Klāt mūza, prāts top gaišs un rāms.
Brīvs atkal vārdus atrast gribu
Es izjūtām un pārdomām;
Kad rakstu, nesmeldz ilgošanās
Un izklaidībā spalva mana
Starp pantiem nezīmē nemaz
Ne kājiņas, ne galviņas;
Vairs pelnos nejaus ogles kaistot,
Nav asaru, kaut sēroju;
Pats savās krūtīs vēroju
Nesenās vētras pēdas gaistot:
Var poēmu sākt kaut tūlīt,
Kur nodaļu būs pārdesmit.

LX

Plāns pārlikts, varonim es steidzu
Pat iedot vārdu; bet pa tam
Vien pirmo nodaļu vēl beidzu
Šeit iesāktajam romānam;
To pārlasot, es stingrs biju,
Daudz pretrunu jau saskatīju,
Bet nelabošu, lai vai kas;
Kad cenzors ievāks nodevas,
Par ēsmu žurnālistiem, protams,
Tiks darba auglis atdāvāts;
Mans jaundzimušais, gaitu sāc
Uz Ņevas krastiem, gādā godam,
Lai mana slava zeltin zeļ:
Lai trokšņo, apmelo un peļ!


Priekšvārds|| Pirmā Nodaļa || Otrā Nodaļa || Trešā Nodaļa|| Ceturtā Nodaļa|| Piektā Nodaļa || Sestā Nodaļa|| Septītā Nodaļa || Astotā Nodaļa || Piezīmes

Оригінал твору

Бібліотека ім. О. С. Пушкіна (м. Київ).
А.С. Пушкин. Полное собрание сочинений в десяти томах

 

return_links(); ?>