Jevgeņijs Oņegins. Piektā Nodaļa
Твори О.С. Пушкіна.Переклад латишською мовою. > Jevgeņijs Oņegins>Piektā Nodaļa

 

PIEKTĀ NODAĻA

Baigus sapņus nesapņo
Tu, Svetlana mana!

(Žukovskis)

I

Bij rudens ieildzis tai gadā.
Sen dabai laiks pie miera tikt,
Bet ziemas atdusu tā rada
Vien janvāri, kad sāka snigt.
Reiz Taņa pamostas no rīta —
Ar ledus puķēm izrakstītas
Viz rūtis; āru baltu redz:
Sniegs jumtus, krūmus, žogus sedz;
Zvīl ziemas sudrabs koku zaros,
Spurdz sētā jautras žagatas.
Balts pagalms, grava, upes krasts,
Sniegs kalnājos visnotaļ staro
Kā paklājs mīksti margojošs.
Viss apkārt mirdzinbalts un spožs.


Klāt ziema!. . . Zemnieks nopriecājas,
Jūdz ragavās un ceļu sāk;
Zirgs arī loka mundrāk kājas,
Pat uzņem riksi, kā nu māk;
Trauc trijjūgs, uzvirpuļo sniegu,
Aiz sliecēm platas vagas iegulst;
Uz bukas vedējs, lepni posts,
Ar koši sārtu jostu jozts.
Diedz kalpu zēns ar ragutiņām,
Kur ietupināts kucēns sīks,
Bet puikam zirgu tēlot tīk;
Jau apsaldēts ir pirkstiņš viņam,
Sāp resgalim, bet smiekli nāk;
Pa logu māte rāties sāk ...

IІІ


Var gadīties, ka ainas šādas
Nebūt nav pievilcīgas jums;
Trūkst smalka daiļuma jebkāda,
Tik vienkāršs dabas tēlojums.
Cits dzejnieks stilā iedvesmota
Ar krāsu pārbagātām otām
Prot pirmo sniegu atainot
Un izpriecas, ko ziema dod;42
Jā — viņš jūs valdzinās, es zinu,
Jo priekus tēlot pamanās,
Kas zagti, braucot kamanās;
Es viņu pārspēt nemēģinu,
Nedz tevi, draugs, kas prieku rod
Par Somieti mums dainojot! 43

IV


Kā krievu dvēselei (kaut likās —
Pat neapjauta viņa to),
Tatjanai krievu ziema tika
Ar savu daili ledaino:
Gan sarma, kad tā saulē lāsmo,
Gan kamanas, gan vēlā blāzma,
Kad sniegā rožains mirdzums lās,
Gan pievakares saltākās,
Kas iestājas ap Zvaigznes dienu,
Ko svinēt mājās mīlēja.
Tad saimes meitas zīlēja
Un izzīlēja allaž vienu:
Ka jaunkundzītes itin drīz
Sev preciniekus sagaidīs.

V


Kā viedi patiesības vārdi
Ik ticējums Tatjanai svēts,
Un viņa tic, ka sapņi, kārtis
Un mēness pareģot mums mēdz;
Aizvien sirds bija pilna jausmu -
Ik priekšmetā var kādu pausmu
Un noslēpumu samanīt.
It visur zīmes pamanīt.
Ja runcis mazgāties ar ķepu
Un omulīgi ņurrāt sāk,
Tas nozīmē, ka viesi nāk.
Kā nobāl Taņa, nodreb slepus,
Ja mēnesi, kad jauns tas spīd,
Ir pagadījies ieraudzīt


Pār kreiso plecu sev par bēdām!
Ja pamana, ka zvaigzne krīt
Un sašķīst dzirkstīs, tad uz pēdām
Tatjana steidzas izsacīt
Tai kādu vēlēšanos klusi,
Pirms zvaigzne tumsā apdzisuši.
Bet melnsvārcis — lai nedod dievs
Kaut kur ar mūku satikties:
Tad daždažādas likstas draudēs;
Tāpat ja zaķis aizcilpos
Pār ceļu, — atkal tīrais posts,
Aiz bailēm Taņa galvu zaudēs:
Nu nedienas vairs nenovērst,
Tās nāks un nāks pie viņas sērst.

VIІ

Šķiet — slēptu pievilcību kādu
Pat baigumā spēj Taņa just;
Jā, pretrunīgā daba tādus
Ir veidojusi cilvēkus.
Klāt arī Ziemas svētki beidzot;
Tos priekus! Dzīves ausmu sveicot,
Tīk zīlēt līksmai jaunībai:
Garš mūža ceļš vēl ejams tai —
Gaišs, nepārskatāms gaidīt gaida;
Caur brillēm zīlē vecums pat,
Kaut kapa malā nācies stāt,
Viss zaudēts sen un galā gaita,
Vēl, bērnišķīgi mēļojot,
Viļ cerība un prieku dod.

VIІІ


Tatjana nolūkojas trauka,
Kur izkausētu vasku lej :
Tas sastingst veidolā tik jaukā,
Ka jāpabrīnās meitenei.
Tad gredzenus no ūdens bļodas
Pa kārtai izvilkt visi dodas;
Kad gredzens Taņas delnā viz,
Ir koris dziedāt iesācis:
Tur zemnieciņiem naudas gana —
Tie sudrabu ar lāpstām rauš.
Šī dziesma tev par laimi pauž.
Vien bēdas žēlā dziedāšana
Šķiet solām; meitām tīkamāk,
Ja kaķenīti44 dziedāt sāk.

IX


Salst. Zvaigžņu pulki neskaitāmi
Iet savu gaitu kā arvien,
Slīd cēli, saskanīgi, rāmi. . .
Tatjana žigli sētā skrien
Un pavērš mazu spogulīti
Uz mēnesi, bet, kā par spīti,
Nenieka nevar saskatīt,
Vien mēness atspulgs stiklā spīd . . .
Dzi, tur kāds nāk! ... Čirkst soļi sniegā;
Tatjana nācējam trauc klāt,
Jo vajag kaut ko pavaicāt.
Skan balss kā flautas dziesma liegā:
Kā sauc jūs?45 Brīnās zemnieciņš.
«Par Agafonu!» atbild viņš.

X


Kā aukle ieteikusi viņai,
Vēl zīlēt Taņai nesas prāts:
Uz pirtiņu ar gudru ziņu
Galds aiznests, diviem viesiem klāts,
Bet pašai bail uz pirti doties . . .
Pat man, Svetlanu atceroties,
Kļūst baigi; rimties vajadzēs,
Ar Taņu nezīlēsim mēs . . .
Un viņa raisa zīda jostu —
Pie miera doties brīdis klāt.
Miegs drīzi vien sāk ieaijāt.
Zem spilvena, kad gulta posta,
Ir paslēpts viņas spogulis.
Tatjana guļ. Ir klusu viss.


Un dīvains sapnis Taņai rādās:
Pa sniegu viņai vajag brist,
Zem kājām ceļa nav nekāda,
Klajš skumjā miglā ieslīdzis.
Tad priekšā pavīd straume salta,
Vēl ziemas ledū neiekalta —
Straujš ūdens, sirmām putām klāts,
Veļ viļņus, burzguļo un krāc.
Kāds straumei tumši murdošajai
Ir divas kārtis pārsviedis,
Bet pārāk nedrošs tiltiņš šis,
Un Taņa, viena sniega klajā,
Stāv neziņā, kur soli spert.
Pie kājām atvars verd un verd.

XІІ


Kā šķiršanās, kas pilna bēdu,
Šķiet draudam ūdens melns un pikts;
Neviena nav, kas palīdzētu
Uz otru krastu pāri tikt;
Te — sakust kupena kā dzīva —
Kas izraušas no sniega blīvā?
Liels lācis, kažoks pinkains, biezs;
Tatjana — ai! Zvērs ierēcies
Tai savu smago ķetnu pasniedz,
Un, dūšu saņemot, uz tās,
Kaut bikli, Taņa atbalstās,
Ar pūlēm otru krastu sasniedz,
Bet arī tur vēl, paskat vien,
Pa pēdām viņai lācis brien!

XIІІ


Bail atskatīties — ašāk projām
Grib nobijusies Taņa tikt, —
Kalps pinkainais tāpat joprojām
Sliepj līdzi, negrib atpalikt,
Elš, pūš un smagi atņem dvašu.
Redz viņu priekšā gāršu plašu;
Kluss skarbi skaistais priedulājs,
Sniegs nekustīgos zarus klāj;
Caur kailiem bērziem, apsēm, kļavām
Pa retam zvaigznes staram slīd.
Te ceļu nevar samanīt,
Jo aizvilcis ir cieti gravas
Un krūmu smalci putenis,
Snauž biezā sniega segā viss.

XIV


Brien tālāk Taņa. Taku nerod.
Bet lācis seko, smags un gauss,
Gan zars kāds līkst, aiz kakla tverot,
Gan izrauj auskaru no auss,
Bet viņa bēg un neapstājas;
Te noslīd zābaciņš no kājas
Un pazūd kupenā tūlīt,
Te mutautiņš no rokas krīt.
Nav vaļas meklēt, bail bez gala,
Aiz pleciem tusnī pinkainis.
Līdz ceļiem sniegs, un grūti brist,
Kauns drusku pacelt tērpa malu.
Sāk viņa skriet — zvērs arī skrien,
Spēks apsīkst viņai drīzi vien.

XV


Un sniegkupenā saļimst Taņa.
Grābj lācis meiteni, sāk nest,
Un viņa klusē kā bez maņas,
Bail pakustēt, bail elpu dvest;
Stiepj lācis tālāk brikšņa iekšā,
Mazs namiņš pēkšņi pavīd priekšā,
Tas gluži vientuļš smalcē stāv,
Vien sniegkupenas apkārt blāv.
Bet krīt no loga gaismas stariņš,
Un iekšā balsu troksnis murd.
«Mans kūms šeit mājo,» lācis ņurd.
«Pie viņa apsildīties vari!»
Tad, priekšnamiņā iegājis,
Uz sliekšņa Tanu noliek šis.

XVI


Kad meitene ver vaļā acis,
Ir lācis pazudis nez kur;
Aiz durvīm brēka, dzīru tracis —
Kā dižās bērēs klaigā tur.
Pa durvju spraugu Taņa skatās.
Kas tas? . . . Ap galdu lokā platā
Sēd mošķu pūlis skaļš un durns:
Šim — ragi pierē, suņa purns,
Tam — gaiļa galva, sekste sārta,
Tur ģindenis čurn stīvs un lēns,
Tup rūķis, astains neglītēns,
Bet raganai ir āža bārda.
Pa pusei dzērvei līdzīgs viens,
Pa pusei runcim — jānudien!

XVІІ


Vēl ķēmīgāki ērmi daži:
Uz zirnekļa jāj vēzis gauss,
Zoss kakla galā grozās aši
Ar mici rotāts galvaskauss.
Lec vējdzirnavas trakā dejā,
Dārd smiekli, spalgas suņu rejas,
Klaudz pakavi, dzird rēcienus
Un svilpienus, un sēcienus . . .
Bet ko gan izjūt nabadzīte,
Kad ērmu gūzmā viņa vied
To, kas tik mīļš un bīstams šķiet:
Starp briesmoņiem, kas iekšā plītē,
Oņegins sēd — un dažubrīd
Uz durvīm viņa skatiens slīd.

XVIІІ


Viņš pamāj — mošķi kalpot traucas;
Viņš dzer — it visi dzer un dzied;
Viņš smej — rēc līdzi rīkles daudzas;
Rauc pieri — visiem mutes ciet.
Viņš te ir pavēlnieks, tas jūtams,
Un, atžirgstot no bailēm grūtām,
Pat ziņkārīga Taņa kļūst.
Ver durvis . . . Pēkšņi vējš sāk pūst,
Tas istabiņai cauri šaujas,
Un gaismekļi uz galda dziest;
Viss rēgu pūlis iztrūcies;
Oņegins ceļas, gaitā straujā
Viņš, acīm nikni zvērojot,
Nāk tuvāk, durvis vērojot

XIX


Grib ātri aizbēgt projām Taņa,
Bet ne no vietas — spēki zūd,
Grib iekliegties" — nav balsij skaņas,
Lai kādas šausmas viņa jūt.
Jevgeņijs durvis atgrūž vaļā,
Un, dārdot smieklu brāzmām skaļām,
Blenž Taņa elles rēgu pulks;
Deg mežonīgu acu spulgs;
Tad — snuķi, pakavi un nagi,
Ik spura, katrs ilknis ass
Pret nabadzīti pavērsās.
Un asiņainas mēles, ragi
Uz Taņu rāda, klaigas skan:
To laupījumu man! To man!

XX


To man! — Jevgeņijs saka draudīgs;
Kā vēja aizrauts, projām skrien
Un izgaist ērmu jūklis šaudīgs;
Jevgeņijs, Taņa — divi vien.
Oņegins saudzīgs apskauj viņu46
Un velk caur tumšo istabiņu
Uz sola kaktā guldināt,
Glauž galvu viņas plecam klāt;
Te pēkšņi pazib gaisma spēja,
Nāk Olga, Ļenskis . . . Taņai bail,
Oņeginam tā acis gail,
Viņš gatavs sist, viņš atvēzējas,
Lād negaidītos nācējus.
Kā pamirusi Taņa dus.

XXІ


Ik mirkli niknāka kļūst ķilda;
Jevgeņijs sagrābj dunci, dur,
Krīt Ļenskis; telpu tumsa pilda,
Skan griezīgs kliedziens nezin kur ...
Bet namiņš ļogās . . . Sagrūst sienas ...
Un Taņa mostas. Viņa viena,
Rīts; blāzmas spožums ugunīgs
Aiz aizsalušām rūtīm tvīkst;
Tad viegliņa kā bezdelīga
Pa durvīm Olga iekšā trauc —
Vaigs priecīgais šķiet sārtāks daudz
Par Auroru, kas ārā spīgo;
Sauc viņa māsai: «Stāsti nu —
Ko ieraudzīji sapnī tu?»

XXІІ


Bet jautāt veltīgi, jo māsa
Pašreiz ne redz kaut ko, ne dzird,
Guļ, grāmatu ar steigu lasa,
Aiz lapas lapu nerimst šķirt:
Nav tajās patiesību viedu,
Nav zīmējumu, dzejas ziedu,
Bet te nu varat novērot:
Ne Rasins, Virgilijs vai Skots,
Nedz arī Bairons vai Seneka,
Ne dāmu modes žurnāls pat
Tā aizraut nevar it nekad,
Kā spēj pašreiz Martins Zadeka47,
Šis haldejs slavenais, kas prot
Jebkuru sapni iztulkot.

XXIІІ


Kāds pauninieks uz lauku mājām
Šo gara darbu diženo
Bij atvedis, un samaksāja
Trīs rubļus meitene par to
Un Malvīnu, jau papluinītu.
Bet piedevām vēl šo to citu
Tatjanai nācās līdzi dot:
Tā iztirgoti nemanot
Bij Petriadas, gramatika
Un Marmontela sējums viens.
Zadeka toties drīzi vien
Par īstu Taņas draugu tika,
Kam bēdās sirdi remdēt lemts,
Kas tiek pat gultā līdzi ņemts.

XXIV


Kveld sāpīgs nemiers Taņas krūtis,
No prāta sapnis neizgaist, —
Tā nozīmi, ko izprast grūti,
Zadeka zinās vienīgais;
Ar skubu sapņu grāmatā
Pa kārtai tulko vārdus tā:
Strauts, tiltiņš, lācis, kupenas,
Nakts, spoki. . . Nepalīdz nekas,
Zadeka raizes neizkliedē,
Joprojām jausmas Taņu māc,
Ka nav uz labu sapnis tāds —
Ar nezināmām briesmām biedē . . .
Pēc tam vēl dienas vairākas
Tatjana nespēj mieru rast.

XXV


Bet tad ar tumšsarkanu roku48
Ved rītablāzma sauli līdz
Uz starojošo debess loku.
Klāt arī vārda dienas rīts.
Kopš ausmas Larinas ir kājās:
No tuvām, tālām kaimiņmājām
Ir paguvuši sarasties
Jau apsveicēji parastie.
Ņudz priekšnamiņā viesu plūsma,
Tad atbraucēji tālāk iet.
Šmīkst skūpsti; suņi nerimst riet;
Pie sliekšņa spaidīšanās, drūzma:
Tur klanās, smejas; bērni spiedz,
Un kņadā viņu aukles kliedz.

XXVI


Šeit resnis Pustjakovs jau rodams
Ar lauleni. Tad Gvozdins nāk:
Viņš, saprātīgi saimniekodams,
Ar klaušām apkraut ļaudis māk;
Skotiņini, sirms laulāts pāris
Ar bērniem: dažam pusmūžs pāri,
Dažs tikko staigāt iemācīts;
Nāk Petuškovs, īsts lauku švīts.
Bujanovs klāt — mēs esam rados.
Tērpts nolaidīgi brālēns mans49
(Nu, kāds viņš ir, jūs zināt gan),
Un Fļanovs, padomnieks jau gados,
Īsts kukuļņēmējs, blēdis sīks,
Pie tam vēl rīma negausīgs.

XXVІІ


Līdz Harļikovu dzimtai smalkai
Ir ieradies mosjē Trikē:
Viņš parūku un brilles valkā,
No Tambovas brauc spīdēt še.
Par godu Taņai uzrakstīti
Ir līdzi viņam panti glīti,
Pēc meldijas tie dziedami:
Réveillez vous, belle endormie!50
Reiz kādā almanahā radis
Šīs vārsmas apputējušās,
Pie gaismas atkal celdams tās,
Trikē bij uzspodrināt pratis
Un aizvietojis belle Nina51
Ar ierakstu: belle Tatiana52.

XXVIІІ


Rau, meitām pavecām par prieku,
Nāk rotas komandieris pats;
Kā izdevīgu precinieku
To vēro daža mātes acs.
Viņš ieradies ar līksmām ziņām:
Nāk līdzi muzikanti viņam,
Var sākties balle kaut tūlīt.
To nespēdamas sagaidīt,
Jau dažas skuķes lēkāt traucas,53
Bet laiks pie mielastgalda iet,
Un visi spiežas vienuviet;
Pie Taņas jaunkundzītes spraucas,
Stāj kungi iepretī; kā rasts,
Met krustus, iekams apsēžas.

XXIX


Uz brīdi pārstāj čalot viesi,
Šķind naži, mutes steigā kust;
Tad galvas pamazītēm iesilst
Un rimtā noskaņa sāk zust,
Skaļš troksnis atkal telpā valda,
Un jautri ciemiņi pie galda,
Cits cita neklausoties, kliedz,
Smej, pļāpā, ķīvējas un spiedz;
Nāk Ļenskis un Oņegins iekšā,
Sauc mājasmāte: «Klāt, ak dievs!»
Steidz visi tuvāk saspiesties,
Ceļ mūsu draugiem traukus priekšā
Un atnācējus galdam klāt
Sāk daudzbalsīgi aicināt.

XXX


Tiek draugiem vieta ierādīta
Tatjanai pretī. Viņa trīs
Kā stirna medinieku dzīta;
Kā mēness rīta debesīs
Kļūst bāla; elpa lūpās pamirst;
Ko draugi saka apsveikdami,
Pat nedzird meitene; tūlīt
Sāks asaras pār vaigiem līt
Un viņa saļims nesamaņā.
Bet spīvā griba, gaišais prāts
Veic nespēku, kas viņu māc:
Kaut ko caur zobiem atbild Taņa
Un savaldās, lai asaras
Nav citiem jārāda vismaz.

XXXI


Jevgeņijs pieredzējis bija
Gan asaras, gan ģīboņus —
Sen viņam riebās histērijas;
Jau tā viņš sabozies un kluss
Par to, ka ievilkts barā, īga,
To Taņas mulsums izmisīgais
Vēl saniknoja piedevām,
Un nozvērējās viņš pēc tam,
Ka bojās arī Ļenskim omu
Un pārkaitinās, atriebsies,
Tad ņēmās uzjautrināties,
Ar šaržiem apveltīdams domās
Pie dzīru galda sēdošos
Un nesātīgi ēdošos.

XXXII


Dažs ciemiņš atskārstu uz pēdām,
Kāds nemiers Taņas sirdī kvēl, —
Par laimi, viņi visi ēda:
Tauks pīrāgs pārsālīts diemžēl
Vēl uzmanības centrā bija,
Tad cepetis; tad parādījās
Cimļanskas vīna pudeles
Un glāzes sāka apkārt nest —
Tik slaidas un tik trauslas tieši
Kā viduklis tavs liegs un slaiks,
Zizī, mans kristai mirdzošais.
Man dzejā jūsmot licis bieži
Ir mīlestības fiais šis,
No kura jutos apreibis.

XXXIII


Paukšķ korķi; dzēriens dzidrām šaltīm
Sāk dzīrotāju kausos līt;
Trikē jau stāv pie galda stalti,
Sen noilgojies laurus šķīt;
Visnotaļ aprimušas čalas —
Viņš cienīgs izskatās bezgala:
Tatjanai pievērsies mazliet,
No lapas pantus priekšā dzied —
Kaut aplam, taču pašapzinīgs.
Tad visi aplaudē Trikē,
Tatjana viņam pakniksē.
Ar tostu gavilnieci svinīgs
Sveic pazemīgais dziesminieks
Un vārsmas viņai rokās liek.

XXXIV


Tad sakas tosti, Taņu sveicot;
Jevgeņijam celt kausu laiks,
Viņš liekas aizkustināts beidzot,
Tik skumīgs viņas gleznais vaigs,
Tik noguris, ka ieskatoties
Ir viņa sirdī žēlums modies:
Kad palokās viņš klusēdams,
Šķiet skatiens brīnummaigs pie tam
Vai tāpēc, ka viņš Taņas bēdām
Jūt līdzi, tiešām žēlojot
Vai arī drusku tēlojot,
Pa paradumam koķetēdams,
Kas zina; bet šis skatiens liegs
Kaut drusku atplaukt Taņai liek.

XXXV


Ar troksni celdamies no galda,
Uz viesistabu visi iet:
Tā prom no meduskārēm saldām
Uz pļavu laižas bišu spiets.
Pa prātam viesiem bijis mielasts,
Tie tusnī omulībā lielā;
Pie kamīna pulks dāmu sēd;
Spurdz meičas kaktos patērzēt;
Bet kungus blakustelpās mana
Pie zaļā galda sēžamies;
Tur vecais bostons vaļā ies,
Vists, kam vēl šodien piekrišana,
Un citas spēles . . . Visas tās
Ir garlaicības dzemdētas.

XXXVI


Sākts robers astotais patlaban
Pie zaļā galda; stunda klāt,
Kad jādzer tēja; gaužām laba
Šī paraša ir manuprāt:
Pēc maltītes un tējas vērot,
Cik pulkstenis; tā laiku mērot
Uz laukiem ļaudīm vispār tīk,
Jo vēders — bregets nekļūdīgs.
Pie viena iekavās var minēt,
Ka aprakstu gan maltītes,
Gan vīnus tikpat bieži es
Un to, kā mēdzam dzīres svinēt,
Kā tu, ak, Homer dievišķais,
Tu, kura slava nespēj gaist!


XXXVII. XXXVIII. XXXIX


Sēd rindā meitenes un tēju
No apakštasēm rātni sūc,
Te — mūzika sāk skanēt spēja:
Dzird zālē flautas, ragi dūc.
Kad dejas meldija sāk šalkot,
Ar tēju jaukto rumu malkot
Švīts Petuškovs uz pēdām beidz
Un Olgu lūgt uz deju steidz;
Tatjanu — Ļenskis; Harļikovu,
Kam sen jau tautās iet ir laiks,
Mosjē Trikē; Bujanovs naigs
Sev līdzi aizvelk Pustjakovu.
Mirdz zāle gaišās ugunīs,
Rit balle pilnā spēkā drīz.

XL


Kad sāku rakstīt, man bij prātā
(Kā redzat pirmā nodaļā),
Ka Pēterburgas balle kāda
Man būtu jāataino tā,
Kā balli Albans apdziedāja;
Bet, atceroties dāmu kājas,
Es sāņus novirzījos, šķiet.
Pa jūsu sīkām pēdām iet,
Ai, kājiņas, būs tomēr gana.
Kopš jaunība jau izgaist sāk,
Gan pašam laiks pie prāta nākt,
Gan jālabojas stilam manam,
Kaut, nodaļu šo rakstot, es
Vairs nepieļaušu atkāpes.

XLI


Sāk skanēt valsis zālē spožā
Kā jauno dienu neprāts straujš,
Un skaņu brāzma nerimstošā
Aiz pāra pāri līdzi rauj.
Šo mirkli vien Oņegins gaida
Un, slēpdams atriebīgu smaidu,
Uz deju uzlūgt Olgu iet,
Ar viņu pavalsē mazliet,
Tad kādā stūrī atsēdina,
Melš viņai, kas nu prātā nāk,
Un abi atkal valsēt sāk.
Jau viesi balles zālē brīnās,
Un ari Ļenskis neatskārst,
Vai paša acīm ticēt var.

XLII


Dārd mazurka ... Kad senās dienās
Tā sākās, šķita — pērkons grand,
Lai parkets rīb, lai nodreb sienas
Un logu rūtis šķind un skan;
Bet tagad dejas solī rāmā
Pa grīdu slīdam it kā dāmas.
Vairs tikai lauku nomalēs
Joprojām varam redzēt mēs,
Kā dej to kavalieri šodien,
Kas garās ūsas neskuj nost,
Prot palēcienus sensenos —
Neko nav mainījusi mode,
Kas visspēcībā ļaunajā
Tā kaitē audzēm jaunajām.

XLIII. XLIV


Bujanovs, radinieks mans brašais,
Zem rokas vezdams māsas, nāk
Pie mana varoņa; viņš aši
Ar Olgu atkal dejot sāk;
Slīd līdzās savai dejotājai,
Spiež roku, madrigālu sāju
Čukst viņai ausī glaimīgi,
Un Olga klausās laimīgi,
Sarkst pašapmierinātā seja.
To redzot, Ļenskis dusmās tvīkst
Un galvu zaudē greizsirdīgs —
Ne sagaidīt, kad beigsies deja.
Viņš ātri dodas Olgai klāt
Uz kotiljonu aicināt.

XLV


Nē, viņa nevarot. Nē? Kāpēc?
Šī deja arī solīta
Oņeginam. Dievs, kādas sāpes!
Ko Ļenskis dzird? Spēj viņa tā ...
Gandrīz vēl bērns, kam paijas prātā,
Jau koķete, jau auša tāda,
Jau viltīga māk viņa būt
Un neuzticīga spēj kļūt!
Tāds sitiens dzejniekam par smagu;
Viņš nolād visu, ārā brāž,
Lec zirgā, auļos projām drāž.
Vien pistoles lai runā tagad
Un divas lodes — izlems tās,
Ko nesīs dienas nākošās.


Priekšvārds|| Pirmā Nodaļa || Otrā Nodaļa || Trešā Nodaļa|| Ceturtā Nodaļa|| Piektā Nodaļa || Sestā Nodaļa|| Septītā Nodaļa || Astotā Nodaļa || Piezīmes


Бібліотека ім. О. С. Пушкіна (м. Київ).
А.С. Пушкин. Полное собрание сочинений в десяти томах

 

return_links(); ?>