Jevgeņijs Oņegins. Ceturtā Nodaļa
Твори О.С. Пушкіна.Переклад латишською мовою. > Jevgeņijs Oņegins>Ceturtā Nodaļa

 

CETURTĀ NODAĻA

La morale est dans la nature des choses.34

(Necker)

I. II. III. IV. V. VI

……………………………..
……………………………..
……………………………..
……………………………..
……………………………..
……………………………..
……………………………..
……………………………..
……………………………..
……………………………..
……………………………..
……………………………..
……………………………..
……………………………..

VІІ


Jo mazāk sievieti mēs mīlam,
Jo ātrāk iemīl viņa mūs —
Šķiet, tieši vēsums droša ķīla,
Ka medījums mums rokā būs.
Kā mīlas māksla slavināta
Reiz tika izvirtība tāda,
Kas dižoties un apsvērt prot,
Kas bauda, pati nemīlot.
Bet tādi māži darīt godu
Vien veciem pērtiķiem vēl spēj,
Kas pieder sirmai senatnei:
Gaist Lovelasu slava šodien
Ar parūkām, kas galvā tiem,
Un sarkanajiem papēžiem.

VIІІ

Kam prieks gan liekuļot bez mitas,
Par vienu un to pašu melst
Un allaž, tikai frāzēs citās,
Mūžvecās patiesības gvelzt,
No galvas iebildumus zinot
Un aizspriedumus izgaisinot,
Kaut nav to, nevar būt nekad,
Ja skuķim — trīspadsmitais gads!
Kam draudi, raudas, sērošana
Un vēstulītes neapnīk,
Kam zvēresti un baumas tīk
Un radu modrā vērošana
Vai draudzība, kas nospiež, sāp:
Ar vīriem, kurus pats tu krāp.

IX


Tā mans Jevgeņijs vēsi sprieda.
Viņš, ļoti jauns un nenosvērts,
Reiz aizrautības spēkus šķieda,
Pat nejautājot, vai ir vērts,
Bij ļāvies kaislībām bez sāta:
Ja vīla vēlēšanās kāda,
Jau cita sāka valdzināt;
Bet alkas nomāca tāpat
Kā uzvaras, ko guvis viegli.
Viņš, juzdams — nemiers negants, ass
Gruzd dvēselē bez norimas,
Un žāvas vairīdams ar smiekliem, —
Bij ļāvis gadus astoņus
Bez jēgas mūžadienām zust.

X


Vairs iemīlēties nevarēdams,
Viņš flirtēja un mēdza spriest:
Ja kāda padzen — maza bēda;
Ja viļ, lai viļ — var atpūsties.
Viņš iekarojot neaizrāvās,
Bez skumjām dēkai beigties ļāva;
Tā vienaldzīgs dažs dīkdienis
Brauc spēlēt vistu, paciemoties
Un aiziet, spēlei beidzoties,
Uz savām mājām steidzoties.
Tur mierīgs var viņš dusēt doties
Un citurīt pat nezināt,
Kurp aizbrauks, kad būs vakars klāt.


Bet, Taņas jaunavīgās jūsmas
Un vaļsirdības valdzināts,
Oņegins ļāvās domu drūzmai:
Bij aizkustināts dzedrais prāts;
Un, atcerējies viņas vaigu,
Tik skaidru, skumīgu un maigu,
Uz brīdi saviļņots un kluss
Viņš aizsapņojās neviļus.
Sens aizrautīgums, pēkšņi modies,
Bij licis sirdij vēlreiz silt,
Bet negribējās jūtas vilt,
Ko viņam dāvā uzticoties . . .
Lai dārzā turpināts tiek stāsts,
Kur viņš un Taņa satikās.

XIІ


Tie pāris mirkļu klusi bija,
Tad devās viņš pie meitenes.
«Jūs vēstuli man atsūtījāt,
Un tajā izlasīju es
Par jūtām patiesām un dziļām;
Man jūsu vaļsirdība mīļa
Un nevainīgais sapņojums —
Tas pamodinājis pret jums
Sen pamirušās jūtas manas;
Bet negribu teikt uzslavas,
Vien atmaksāt, kā pelnīts tas,
Ar tikpat skaidru atzīšanos;
Šai grēksūdzē nu klausieties —
Kā tīk, par mani varat spriest.

XIIІ


Ja šaurā lokā, savā dzimtā,
Es iedomātos līksmi gūt,
Ja vilinātu laime rimtā —
Par vīru un par tēvu kļūt,
Ja ģimenīgie prieki prātu
Kaut īsu mirkli kārdinātu,
Tad, protams, nešaubītos es
Par sievu jūs uz mājām vest.
Bez glaimiem teikšu, ņemiet vērā:
Tā ideāla cienīga,
Kas reiz bij dārgs, jūs vienīgā
īsts draugs man būtu dienās sērās,
Jūs mīlot, justos es varbūt
Pat laimīgs ... ja tāds spētu kļūt.

XІV


Bet nesaista tas manu garu,
Kas laimei radīts nav nebūt.
Kaut pilnību man dāvāt varat:
Es cienīgs neesmu to gūt!
Kaut jūs vismaz man ticēt prastu
Mums taptu laulība par nastu.
Lai cik man mīļa liktos jūs,
Viss pierastais reiz nīstams kļūs;
Jūs sāksiet raudāt — tādi skati
Man sirdi mīkstu nedarīs,
Vien saniknos un apniks drīz.
Nu kādas rozes, spriediet pati,
Var Himenejs mums sagādāt —
Uz ilgiem gadiem vēl turklāt!

XV


Vai posts vēl dziļāks iedomājams
Kā tur, kur jāredz sieva mums,
Kas mūžadien nīkst viena mājās,
Pēc necienīgā vīra skumst?
Kur vīrs, kaut sievu vērtēt spēdams
(Bet važas tomēr nolādēdams),
Ir mazrunīgs un allaž īgst,
Drūms, nikns, salti greizsirdīgs?
Tāds esmu es! Vai laimi šādu
Jūs iegūt ilgojāties gan,
Tik uzticīgi rakstot man,
Tik skaidri, ar tik gaišu prātu?
Vai tiešām tādu mūžu drīkst
Jums liktenis lemt nesaudzīgs?

XVІ


Nav atgriežami gadi tālie;
Nav sapni otrreiz sapņot ļauts . . .
No sirds es mīlu jūs — kā brālis,
Var būt pat, ka vēl maigāk daudz.
Jel nedusmojiet, atklāts būšu:
Nav meitenei tik vienreiz mūžā
Lemts mīlestības sapnis jauks;
Nē, jauna koka zaros plauks
Ik pavasari lapas svaigas.
Pats liktenis tā lēmis šķiet.
Jūs kādreiz citu mīlēsiet,
Bet. . . jāapvalda jūtas maigās:
Ne visi saudzēs jūs kā es,
Var pārsteidzība postu nest.»

XVIІ


Tā sprediķi viņš noskaitīja,
Un mēma, neredzot neko,
Caur asarām, kas lītin lija,
Tatjana noklausījās to.
Tad elkoni viņš sniedza pretī,
Un mehāniski (kā nereti
Mēdz sacīt), balstoties uz tā,
Prom devās Taņa satriektā;
Ka viņi kopā novakarā
Iet pastaigāties, ļaudīs tas
Pat neradīja aizdomas:
Mēs sādžā brīvāk justies varam,
Ir savas priekšrocības tai
Tāpat kā lepnai Maskavai.

XVIIІ


Jūs taču piekritīsiet, draugi,
Ka izturējās, kā jau gods
To prasa, cildeni un jauki
Pret Taņu viņš, tā parādot
Sirds krietnumu jau kuro reizi,
Kaut ļaunām mēlēm tulkot greizi
It visu, ko viņš dara, prieks,
Un tiklab draugs, kā ienaidnieks
(Uz mata vienādi tie bieži)
Jevgeņiju peļ mīļuprāt.
Ikvienam mums ir naidnieks kāds,
Bet dievs lai glābj no draugiem tieši!
Ak, draugi, draugi — viņi gan
Ne velti ienāk prātā man.

XІX


Un tad? Nekas. Es apklusinu
Šīs melnās atmiņas — lai dus.
Vien iekavās starp citu minu:
Rast nevar apmelojumus,
Ko tenkotājs kāds sagvelzt zina,
Tad pļāpas visur izdaudzina,
Nav epigrammas nekrietnas,
Nav nejēdzības it nemaz,
Ko jūsu draugs — tāpat bez naida –
Nav gatavs simtkārt atkārtot,
Ja ausis dzirdīgas viņš rod,
Kā netīšām un pat ar smaidu,
Kaut stāv un krīt par jums arvien,
Jūs mīl... kā radinieks, nudien!

XX


Hm! Hm! Kā jūsu radiem klājas,
Vai visi veseli šobrīd?
Bet cienītajam lasītājam
Varbūt es drīkstu pastāstīt,
Ko īsti nozīmē vārds — radi?
Nu, radi — tie ir ļaudis tādi,
Ko mīlēt mūsu pienākums,
Ko cienīt, lolot vajag mums;
Vēl — Ziemas svētkos paciemoties
Pie radiem prasa ierašas
Vai apsveikt rakstiski vismaz,
Lai viņi visu gadu toties
Mūs liktu mierā aizmirstot. . .
Dievs, ilgu mūžu viņiem dod!

XXІ


Bet daiļavas mūs katrā ziņā
Mīl vairāk nekā draugs vai rads,
Jo drīkstam pieprasīt, lai viņas
Mīl arī nestundās tāpat
Kā laimē ... Iegaumēt gan noder,
Ko raksturs diktē tām un mode,
Ko ļaužu spriedums ... Un turklāt
Palaikam gaisīgs sievu prāts;
Bez tam, ko domā vīrs un dara,
To vērtēt arī sieva prot.
Tā nākt var mirklis negaidot,
Kad uzticība nav no svara
Un sirdsdraugs ir jau izredzēts;
Ar mīlu jokot sātans mēdz!

XXIІ


Ko tad lai mīl? Kam ticēt varam?
Kurš būs mums mūžam uzticīgs?
Kurš to, ko pasakām, ko darām,
Tā vērtē, kā mums pašiem tīk?
Kas neizplata nevalodas?
Kas rūpīgs lutina un godā?
Kas piedod grēkus mums aizvien
Un neapriebjas mūžadien?
Jel nedzenies pēc ēnu tēla,
Par velti izšķiest spēkus stāj
Un mīli sevi, lasītāj, —
No visas sirds es tev to vēlu!
Vērts sevi mīlēt, jānudien,
Visdārgākais pats sev ikviens!

XXIIІ


Kas notika ar Taņu vēlāk?
To uzminēt nav grūti mums —
Mīl neprātīgā sirds vēl kvēlāk,
Nav apklusināms izmisums;
Tīk jaunām sirdīm lolot sāpes,
Un bezcerīgā kaisle tāpēc
Jo niknāk Taņas krūtīs gruzd;
Jau miegs pa naktīm sācis zust,
No smaida agrākā — ne jausmas,
Miers jaunavīgi laipnīgais,
Pat veselība līdzi gaist,
Un satumst jauno dienu ausma:
Tā, briestot negaisam, tumst rīts,
Vēl vārš, tik tikko sagaidīts.

XXІV


Tatjana nobāl, skumjās vīstot,
Kā liega sveces liesma dziest,
Un sirdij krūtīs priekā īstā
Nekas vairs neliek iedegties.
Bet kaimiņi, šo to jau manot,
Čukst, nozīmīgi galvas klanot:
Laiks, laiks pie vīra Taņu dot!...
Bet nu jūs gribu ielīksmot
Un tēlot priecīgākas ainas,
Kas piedien mīlai laimīgai,
Kaut arī, pievēršoties tai,
Man savāds rūgtums jāatgaina;
Šīs jūtas, lūdzu, piedodiet:
Tatjana man tik mīļa šķiet!

XXV


Ik mirkli vairāk iemīlēdams,
Pa pēdām Olgai Ļenskis iet,
Pats gūstā nodevies bez bēdām;
It visur viņi vienuviet:
Ar mīļo kopā krēslas brīdī
Sēd Ļenskis kādā nostūrītī;
Pa dārzu roku rokā klīst,
Kad rītausma pār zemi svīst;
Un dzejnieks mīlestībā kautrā
Tik bijīgs ir un pazemīgs,
Ka viss, ko atļauties viņš drīkst,
Kad veltī smaidu Olga jautrā,
Ir — matu cirtai pieskarties,
Pie lūpām tērpa malu spiest.

XXVІ


Viņš reizēm Olgai lasa; protams,
Vien romāns tikumīgs še der,
Kur autors, dabu atainodams,
Šatobriānu pārspēt cer.
Ja dažas lappuses ir tādas,
Kur vieglprātības sapļāpātas
(Kas jaunavām nav jāklausās),
Mans Ļenskis sarkdams izlaiž tās.
Vēl citkārt dziļu domu varā
Pār šaha galdu abi līkst
Un dzejnieks ir tik izklaidīgs,
Ka, neattapdamies, ko dara,
Ar bandinieku nosit viņš
Pats savu torni, nabadziņš.

XXVIІ


Kad pārbrauc mājās, iemīļotā
Tikpat no domām negrib zust;
Ar zīmējumiem centīgs rotā
Viņš savas Olgas albumus;
Ar spalvu, vietumis ar otu
Redz lauku skatus atainotus
Vai dievu tempļus; baložus,
Kas mierīgi uz liras dus;
Zem citu paraksta palaikam
Tiek rakstīts dzejolītis kāds.
Tas lappusēs tiks saglabāts
Kā piemineklis sapnim maigam
Mūžs domai ilgs — lai gadi rit,
Kā šodien tā būs dzīva rīt.

XXVIIІ


Bez šaubām, jūs jau paši zināt,
Kāds ir šāds albums nosmulēts
Un kā visnotaļ izraibināt
To lauku jaunkundzītes mēdz:
No gramatikas nav ne miņas,
Pēc atmiņas triepj pantus viņas,
Gan noīsinot tos šā tā,
Gan arī stiepjot garumā.
Tur pirmā lapā ieraksts rodams:
Qu'ecrirex-vous sur ces tablettes
Un paraksts: t. a. v. Annette;35
Bet beidzamajā lasām, protams:
Kas tevi vairāk iemīlēs,
Lai raksta tālāk — ja vien spēs!

XXІX


Tur lāpas zīmētas uz lapām
Un sirdis bultu caururbtas,
Tur zvērests — mīlēt līdz pat kapam,
Tur puķu vītnes varat rast;
Kāds gvardes dziesminieks tur droši
Mēdz atstāt pantus satriecošus;
Es tādā albumā ikbrīd
Pats gatavs kaut ko ierakstīt,
Drošs, ka it viss, ko lapās šajās
Es sapļāpāšu draudzīgi,
Tiks vērtēts visai saudzīgi,
Ka ļaudis dienās nākamajās
Ar smīnu nespriedelēs vis,
Vai melot esmu mācējis.

XXX


Bet sējumus, kas ņemti liekas
No velna bibliotēkas
Par postu katram dziesminiekam,
Šos albumus, kur varam rast
Tolstoja otas darbus spožus
Un dažu pantu apburošu,
Kas Baratinska sadzejots, —
Kaut saspēris tos beidzot jods!
Kad grezna sabiedrības dāma
In quarto36 manās rokās liek,
Es drebu, dusmās karsti tiek;
Kaut prātā nikna epigramma,
Ir jāsavaldās, jāapsver:
Šī madrigālu saņemt cer.

XXXІ


Bet Ļenskis Olgai maigas dziesmas,
Ne madrigālus veltī naigs,
Jā — spalvai, kaistot mīlas liesmās,
Svešs asprātību vēsais zaigs:
Kas vien uz Olgu attiecināms,
Par viņu domāts, ticis zināms,
Viss apdzejots uz vietas kļūst,
Un straumēm elēģijas plūst.
Tā tu, Jazikov, daino jūsmā:
Kam pieķērusies sirds un prāts,
Tas tiek uz vietas apdziedāts.
Viss, ko tev izjust gadu plūsmā
Lemts garā mūža gājumā,
Būs elēģiju krājumā.

XXXIІ


Bet klusāk! Kritiķis nav tālu,
Viņš bargumā jau aizsvilies
Un elēģiju ziedus bālos
Mums, rīmjkaļiem, liek projām sviest,
Kliedz: «Beidziet taču šņukstēt, čīkstēt,
Par vienu un to pašu pīkstēt,
Sen pagājušo nožēlot!
Lai lira citas skaņas rod!» —
«Tā gan ... Tu ieteic, vai nav tiesa,
Lai taure, maska, zobens ass
Un domas, sen jau mirušas,
No jauna dzejā dzīvot iesāk?
Nu saki, draugs, — vai tā tu spried?» —
«Nē, kungi! Odas saceriet,

XXXIIІ


Ko prata senās dienās godāt,
Kad dižums nebij apsīcis ...» —
«Ko, tikai slavinošas odas?
Ē, draugs! Vai nav vienalga viss?
Un ko tad teica satīriķis?
Vai svešas jēgas dzejnieks niķīgs,
Kas viltīgs ir un iztapīgs,
Par skumējiem tev labāk tīk?» —
«Nē, elēģija neiesilda!
Tās mērķis pārāk sīks diemžēl,
Bet odai tas ir dižs un cēls ...»
Es klusēju — var sākties ķilda,
Bet kāpēc jāsanaido gan
Ir divi gadsimteņi man . . .

XXXIV


Bij manam Ļenskim brīve svēta
Un slavas alkas vētrainās —
Labprāt viņš odas sacerētu,
Bet Olga necienīja tās.
Tu, dziesminiek, kas skumīgs daino,
Vai lasi pantus asarainos
Sirdsmīļajai? Kas darot tā,
Tas esot laimes kalngalā.
Un laikam tajā brīdī skaistā
Ir mīlnieks tiešām svētlaimīgs,
Kad savus sapņus atklāt drīkst
Tai, kura viņa ilgas saista,
Kaut viņa, iespējams, tobrīd
Pavisam citur domās mīt.

XXXV


Bet es — ko uzrakstīt vien jēdzu,
Ko iedvesmo kāds sapnis jauks —
Vien auklei priekšā lasīt mēdzu,
Man viņa — jauno dienu draugs;
Vai kaimiņu, kas ieklīst mājās,
Ar traģēdiju pacienāju,
Aiz svārku stūra nogrābis,
Lai neaizlavās projām šis.
Vai citkārt (stāstu to bez smaida),
Kad nemiers māc un dzejoju,
Gar ezeru es klejoju
Un mežapīļu barus baidu:
Tās, dzirdot vārsmas skanīgas,
Spurdz tūdaļ projām manīgas.

XXXVI. XXXVII


Jā, bet Oņegins? Pacietību
Es lūdzu, draugi, pats tūlīt
Jums attēlot jo sīki gribu,
Kā viņš mēdz dienas pavadīt.
Dēd vientulībā savās mājās;
Jau septiņos no rīta kājās
Un dodas peldēties aizvien
Uz upi, kas gar kalnu skrien;
Kā Bairons strauji viļņos nirstot,
Šo Helespontu pārpeld drīz,
Tad kafiju dzer brokastīs,
Ēd, sliktu žurnāliņu šķirstot,
Un ģērbties iesāk . . .

XXXVIII. XXXIX


Daudz stundu, pavadītu lauka,
Pa grāmatai, dziļš, mierīgs miegs;
Dažs skūpsts, kas melnacītei jaukai
No svaigām lūpām nozagts tiek;
Zirgs straujš un tomēr viegli valdāms,
Un pusdienās labs ēdiens galdā,
Malks gaiša vīna kausā liets,
Jauks miers, ko vientulība sniedz, —
Tie visi viņa dzīves prieki.
Vairs citus neietīkojot,
Šķiet, bezrūpīgi dīkojot,
Pat jaukās dienas skaitīt lieki,
Sāk pilsēta no prāta gaist,
Tāls dzīru garlaiks mokošais.

XL


Bet vasara ir mūsu pusē
Kā ziema dienvidos, nudien:
Te klāt, te pēkšņi pagaisuši.
To netīk teikt, bet zin ikviens.
Jau rudens dvašu jauta vējā,
Jau retāk saule uzspīdēja
Un agrāk sāka gaisma dzist.
Caur gāršu brāza lapkritis,
Pār pļavām gulās bieza migla,
Un, sakliegdamas debesīs,
Uz dienvidzemēm laidās drīz
Jau zosu karavānas žiglās.
Laiks klātu apnicīgs un blāvs,
Kad novembris pie sliekšņa stāv.

XLI


Aust blāzma saltas miglas skavās;
Lauks nokopts; ārēs klusums ilgs;
Ar lieso vilkumāti savu
Uz mežaceļa iznāk vilks;
Krāc zirgi, jaušot zvēru tuvu,
Un braucējs, arī tramīgs kļuvis,
Drāž kalnup, cik vien ātri var;
Vairs neiet ganos govju bars
Un nedzird tauri gaviļaino,
Ar kuru lopus pulcināt
Gans mēdza, kad bij dienvids klāt.
Vērpj linus jaunava37 un daino,
Deg būdā skals — labs draugs ir tas,
Kad garās naktis iestājas.

XLII


Ars spožā saulē zibēt nozib —
To bieza sarma sudrabo . . .
(Kā atskaņu jūs gaidāt rozi,
Še, saņemiet tad arī to!)
Šķiet upe, gluda ledus klāta,
Kā moderns parkets spodrināta,
Ar slidām puiku bariņš nebēdīgs38;
Nāk zostēviņš ar sārtām pleznām,
Tam upē izpeldēties rūp,
Uz ledus kāpj, bet slīd un klūp;
Krīt pirmais sniegs — kā zvaigznēm gleznām
Krasts nobārstīts visnotaļ tiek,
Ņirb, virmo pārslas, snieg un snieg.

XLIII


Ko iesākt laukos laikā šajā?
Iet pastaigāties? Prieka maz, -
Kur pamet acis stingā klajā,
Redz ainas skumjas, vienmuļas.
Pa stepi auļot spalgā salā?
Sniegs apledojis malu malās,
Var pakavs aizķerties ikbrīd,
Un skaties vien — zirgs klūp un krīt.
Ņem grāmatu un mājās sēdi,
Te būs tev Walter Scott39 un Prats;
Vai rēķinus sāc kārtot pats,
Vai iedzer, skaisties — vientuļš dēdi,
Rit stundas . . . Viss tāpat būs rīt —
Var jauki ziemu pavadīt.

XLIV


Pavisam Čaild-Haroldam līdzīgs
Oņegins dīkdienībā slīgst:
Pēc rīta vannas domīgs, īdzīgs
Nīkst augu dienu vientulīgs,
Tver kiju, aprēķinus iesāk
Un spēlē — pats ar sevi, tiesa, —
Viņš biljardu — laiks jānosit.
Un tā aiz stundas stunda rit,
Līdz īsā ziemas diena beidzas
Un spēlēt arī jāpārstāj,
Pie kamīna jau galdu klāj –
Kā ierasts, šurpu Ļenskis steidzas,
Klau, pagalmā jau trijjūgs naigs;
Tā, pusdienot ir beidzot laiks.

XLV


Moeta vīnu, labu, retu,
Vai arī Atraitni Kliko,
Kad Ļenskis ienāk, atdzesētu
Uz galda tūdaļ novieto.
Dzirkst vīns kā Hipokrenas avots;40
Ar krāšņo putošanu savu
(Kas, daudz ko atgādinot, viz)
Tas reiz bij mani apbūris:
Vilkt grasi pēdējo no maka
Par vīnu nebija man žēl.
Jūs, draugi, atceraties vēl,
Cik vārsmu, strīdu, stiķu traku
Tas iedvesa, kā tika mums
Šāds priecīgs, sapņains apskurbums.

XLVI


Bet jāatzīstas: mana māga
Šo putu straumi sprikstošo
Patlaban nespēj panest lāgā,
Laiks cienīt prātīgo Bordo.
Aī vairs vispār nelietošu;
Tas līdzīgs mīļākajai košai,
Kas daiļa, grezna, smaidīga
Un arī tukša, svaidīga . . .
Bet tu, Bordo mans, draugam līdzīgs,
Kas stiprinās un nenodos,
Kad pienāks nestunda un posts,
Vai laiku kavēs izpalīdzīgs,
Kad rimti klusēt nesas prāts.
Lai draugs Bordo tiek sumināts!

XLVII


Sāk apdzist uguns; pelnos sirmos
Vēl blāzmo zelta ogļu zaigs;
Vieglītēm tvaiku strūkla virmo
Un pludo telpā siltums maigs
Ap kamīnu; gaist dūmi tajā
No draugu pīpēm kūpošajām,
Uz galda vīna kausi dzirkst.
Aiz loga āres miglā mirkst
(Man patīk tērzēt stundā zilgā
Tai laikā, kad sāk agri tumst,
Par kuru sacīt mēdz pie mums:
Ne sunim tīkams tāds, ne vilkam,
Kādēļ, tas man nav saprotams) . . .
Bet draugi runājas pa tam:

XLVIII


«Kā Olgai un Tatjanai klājas?
Pie Larinām tu viesojies.» —
«Draugs, ielej vīnu . . . Viņu mājās
Ir visi veseli, paldies!
Tev sūta sveicienus pie viena . . .
Kļūst Olga daiļāka diendienā —
Šie pleci, krūtis . . . Brīnums jauks!
Šī daiļā dvēsele! . . . Bet klau,
Tev taču jāapmeklē viņas!
Nu saki pats, ko tur var spriest:
Tu pāris reižu parādies,
Tad pēkšņi pazudi bez miņas.
Ak, jā ... Kā piemirst drīkstēju!
Tur jaunnedēļ tiec ielūgts tu.» —

XLIX


«Es?» — «Sestdien Taņas vārdadiena,
Un tad tu arī gaidīts tiec.
Nav taču iemesla neviena,
Kādēļ lai šoreiz izpaliec.» —
«Būs kņada — iedomāties varu
To salašņu un muļķu baru ...» —
«Nē, plašas nebūs viesības,
Vien tuvinieku pulciņš mazs.
Nu brauc! Kaut mani ielīksmodams!» —
«Lai iet.» — «Cik labs tu, kāds man prieks!»
Un kausu tukšo dziesminieks,
Viņš uzdzer kaimiņienei, protams.
Rit valodas par Olgu vien —
Bet tāds jau mīlētājs ikviens!

L


Bij laimīgs Vladimirs pārlieku:
Drīz taču kāzas nosvinēs,
Viņš baudīs mīlestības priekus,
Tās noslēpumus atklāt spēs.
Par rūpēm, garlaicības žāvām,
Ko Himeneja saites dāvā,
Kad apnikums mums atsalt liek,
Pat nedomāja dziesminieks.
Bet mums, kas Himeneju nīstam,
Šķiet: vienmuļība nāk tam līdz
Kā romānam, kas uzrakstīts
Ir Lafontēna41 garā īstā ...
Mans nabaga Ļenskis laulībai
Kā dzimis bij, kā radīts tai.

LI


Ka viņš tiek mīlēts, Ļenskis zina . . .
Vai iedomājies ir vismaz.
Cik laimīgs tas, kurš apklusināt
Spēj aukstā prāta ierunas,
Slīgst jūtās rāms ... Kā svešā pusē
Mēdz dzērājs svētlaimīgi dusēt
Vai — maigāk — tā kā tauriņš sīks,
Kas medus pilnā ziedā slīgst;
Bet grūti tam, kas visu paredz
Un apskurbumu nepazīst,
Ik kustību un vārdu nīst,
Jo zemtekstu un melus saredz,
Kam dzedras pieredzes tik daudz,
Ka aizmirsties nekad nav ļauts!


Priekšvārds|| Pirmā Nodaļa || Otrā Nodaļa || Trešā Nodaļa|| Ceturtā Nodaļa|| Piektā Nodaļa || Sestā Nodaļa|| Septītā Nodaļa || Astotā Nodaļa || Piezīmes


Бібліотека ім. О. С. Пушкіна (м. Київ).
А.С. Пушкин. Полное собрание сочинений в десяти томах

 

return_links(); ?>