Jevgeņijs Oņegins. Astotā Nodaļa
Твори О.С. Пушкіна.Переклад латишською мовою. > Jevgeņijs Oņegins>Astotā Nodaļa

 

ASTOTĀ NODAĻA

Fare thee well, and if for ever
Still for ever fare thee well.65

(Byron)

I

Kad licejā — kā dārzā stādam —
Man bija vaļa plaukt un zelt
Un Apulejs man bij pa prātam,
Bet Ciceronu mēdzu pelt,
Jau toreiz, pavasarī skaistā,
Kad ūdens saulē dzidri laistās,
Skan gaisos gulbju gaviles,
Ar Mūzu tikties sāku es.
Cik līksmi manā mītnē klājās!
Par svētkiem kļuva stundas tās,
Kad Mūza ciemos ieradās.
Tā manus priekus apdziedāja,
Sendienu slavu arīdzan
Un sapņus, kas bij dārgi man.

II

Un Mūzai laime uzsmaidīja,
Lai droša kļūst un spārnus gūst;
Deržavins labvēlīgs mums bija
Un svētīja vēl mirdams mūs.
...................................................
...................................................
...................................................
...................................................
...................................................
...................................................
...................................................
...................................................
...................................................
...................................................

III


Tad, kaislēm ļaudams pilnu vaļu,
Jo toreiz viss, kas pūlim tīk,
Man arī tika — burzma, skaļums, —
Es Mūzu vedu pārgalvīgs
Uz dzīrēm, kur nav tračiem skaita,
Kas naktīs sardzes vīrus baida,
Un Mūzai plītniekus tobrīd
Ar dziesmām ļāvu apveltīt.
Kā bakhante tad viņa smējās
Un dziedāja; vīns plūda spulgs,
Bet jauno pielūdzēju pulks
Skaļš, jūsmīgs allaž uzkavējās
Pie manas draiskās draudzenes,
Un lepojos ar viņu es.

IV

Tad nācās bēgt man, draugus pamest
Un Mūza sekoja labprāt.
Tā prata, slepus dainodama,
Man mēmo gaitu saldināt.
Kad Kaukāzā pa kalnu kraujām
Es mēdzu auļot zirgā straujā,
Kā Lenora, kad mēness spīd,
Man Mūza trauca līdz ikbrīd;
Bet Taurijā mēs kopā klīdām,
Kad krasta klintīs migla biez,
Gar ūdens malu, klausoties,
Kā jūra krāc, čukst nereīdas
Un bangas himnu neizbeidz,
Kas radītājam slavu teic.

V


Jau piemirsusi Mūza bija
Par lielpilsētām skaļajām
Un skumīgajā Moldāvijā,
Tās līdzenumā zaļajā,
Pie klejotājiem teltīs mita,
Kā viņi — mežonīga šķita:
Ne dieves balsī viedajā,
Bet skarbi, skumji dziedāja
Par stepi līdzi stepes ganam ...
Te atkal maiņa — redzu es:
Kā jaunava no provinces
Pa dārzu staigā Mūza mana,
Skats domīgs, allaž paņemts līdz
Kāds franču romāns nelasīts.

VI


Man pirmoreiz uz rautu66 plašu
Patlaban vajag Mūzu vest,
Vairs netīk acis novērst pašam
No manas stepju skaistules.
Starp augstmaņiem un galma frantiem,
Starp diplomātiem elegantiem
Un greznām dāmām viņa slīd,
Tad apsēžas, sāk apskatīt
Ar labpatiku viesus spožos:
Cik cēli paklanīties prot
Tie, namamāti sveicinot;
Kā dāmas tērpos vizmojošos
Pulks kungu tumšā lokā slēdz.
Tā logats gleznu ietvert mēdz.

VII


Viss Mūzai tīk: stils, kāds šeit valda,
Un oligarhu lepnums rāms,
Tīk tonis atturīgi saltais
Un miers, kāds piemīt valodām.
Bet kas tur, drūzmā neiekļāvies,
Stāv savrup vientuļš, domām ļāvies?
Neviens šeit viņu nepazīst;
Gar viņa vēsām acīm klīst
Kā bālu rēgu virkne viesi.
Vai splīnu viņa sejā jauš,
Vai drūmu lepnumu tā pauž?
Kas viņš? Jevgeņijs? Vai patiesi?
Jā, tas ir viņš. Kāds pārsteigums!
Vai sen, kopš atklīdis pie mums?

VIII


Vai viņš tāds pats vai ņēmies prātā?
Kā savādnieks vēl debitēs,
Vai cita loma izdomāta?
Vai viņā ieraudzīsim mēs
Melmotu? Čaild-Harolda tēlu?
Kas zina — patriotu kvēlu?
Par kosmopolītu lems kļūt?
Vai tēlos svētuli? Varbūt
Pat lāga zēnu? Šķitīs godīgs
Kā visi, kaut vai es un jūs?
Labs padoms jādod viņam būs:
Laiks atmest nodeldēto modi,
Beigt muļķot ļaudis! — Pasakiet —
Viņš pazīstams jums? — Tā mazliet...

IX


Kādēļ tad jūs tik nicinoši
Par viņu izsacījāties?
Vai tāpēc, ka mēs mēdzam droši
Par visu zākāties un spriest,
Ka niecību, kas uzpūtīga
Ir savā patmīlībā sīkā,
Straujš, dedzīgs, nepiesardzīgs gars
Vien smīdināt vai aizskart var?
Ka augošs prāts, mums šķiet, ir draudi,
Ka vārds kā darbs tiek novērtēts,
Ka stulbums — ļauns? Ka cienīt mēdz
Vien blēņas cienījami ļaudis,
Ka mums vien viduvējības,
Ko izprotam, nav bīstamas?

X


Kas jauns bij jaunībā, tas laimīgs,
Ka savlaicīgi nobriest sāk.
Lēnītēm vadot gadu saimi,
Pie saltuma viņš pierast māk;
Pēc sapņiem nemēdz velti dzīties,
Ar zemiem dižmaņiem nav nīdies;
Ap divdesmit mīl uzdzīvot,
Ap trīsdesmit sev sievu rod,
Ap piecdesmit jau bagāts kļuvis,
No parādiem pavisam tīrs,
Ir slavens, visu godāts vīrs,
Kas titulus bez pūlēm guvis,
Par kuru ļaudis runā sen:
Kāds lielisks cilvēks šis N.N.!

XI


Bet skumji, ja mums velti dota
Ir jaunība, ja tikusi
Tā necienīgi izniekota
Un tikai vilties likusi;
Ja šķiet: nav vērts vēl alkt un tiekties,
Jo redzam — sapņi nesasniegtie
Tik ātri gaist un iznīkt var
Kā lapas, kuras rudens skar.
Cik neciešami — virknē garā
Nu viesības vien gaidīs mūs,
Par rituālu dzīve kļūs
Mums ieraduma vergu barā,
Ar kuru kopīgs nav nekas —
Ne uzskati, ne kaislības.

XII


Cik pretīgi sniegt tenkām vielu
(Vai ne?), kad visi ņemas spriest,
Ka tīšām savādnieku lielu
Tu ļaudīs tēlot apņēmies,
Vai gvelž, ka esi nerrs pa īstam,
Pat pekles izdzimtenis bīstams
Vai dēmons manās dzejrindās ...
Oņegins (jāatsāk mans stāsts),
Kopš nonāvējis draugu savu,
Bij apkārt klaiņojis viens pats.
Klāt divdesmit un sestais gads —
Vēl sievas nava, mērķa nava,
Viņš nosit laiku bezdarbīgs,
Ne strādāt prot, ne strādāt tīk ...

XIII


Spējš nemiers, kas dzen ceļā doties,
Oņeginam bij uzplijies
(Posts, kuru, paši uzņemoties,
Mēdz nedaudzi no ļaudīm ciest).
Pats sevi raidīja viņš trimdā
No druvu, mežu miera rimta.
Jo asiņainā ēna tur
Vairs mieru nedeva nekur.
Tad klīda apkārt viņš bez stājas,
Līdz — kā zem saules apnīk viss —
Bij arī ceļot apnicis;
Kā Čackis, tikko ticis mājās,
Viņš garlaicību atvairīt
Uz balli devies bij tūlīt.

XIV


Te pēkšņi saviļņojas zāle
Un čukstu šalkas negrib stāt:
Iet dāma un sirms ģenerālis
Patlaban namamātei klāt.
Ir mierīga šī dāma staltā,
Ne runīga, ne pārāk salta,
Bez vēlēšanās izpatikt,
Bez tieksmes ievērotai tikt
Un darīt to, ko visi dara,
Bez grimasītēm koķetām.
Viss viņā vienkāršs, patiess, rāms:
Du comme il faut67 īsts, cildens paraugs.
(Kā tulkoti šie vārdi skan,
Nav jausmas, Siškov, piedod man.)

XV


Ar viņu dāmas laipnas bija,
Un vecenītes smaidīja,
Bet kungi zemu palocījās
Un viņas skatu gaidīja;
Pulks meiču rātni sveicināja,
Bet ģenerālis stalti gāja
Un jutās lepns droši vien.
Kaut arī dāmu šo neviens
Par reti daiļu nedēvētu,
Bet viņas vaibstos, apģērbā
Acs nesaskatīja nekā,
Ko valdonīgā mode spētu
Pat augstprātīgā Londonā
Saukt vulgar68. (Atkal svešvārds, jā...

XVI


Man vārds bij iepaticies gaužām,
Bet nejēdzu, kā tulkojams.
Pie mums vēl jauns tas — un, cik jaušams,
Diezin vai lemts tikt godā tam,
Kaut iederētos epigrammās . . .)
Pašreiz pie galda mūsu dāma
Ar Ņinu Voronskoju sēd,
Ko paticis mums iedēvēt
Par Ņevas Kleopatru spožo;
Kaut Ņinas daiļums cildenais
Kā marmors staro rets un skaists,
Bet kaimiņieni apburošo
Tas nespēj aizēnot, nudien, —
Jūs piekristu man droši vien.

XVII


Jevgeņijs domā: «Vai patiešām
Tā viņa? Jā ... Nē, kļūdos es,
Nav iespējams ... No laukiem tieši. . .»
Viņš nespēj vairs no lornetes
Ne acis atraut, raugās minot
Uz to, kas viņam atgādina
Jau piemirsto . . . «Jel saki, kņaz, —
Kā dāmu sauc, kas runājas
Ar spāņu sūtni? Galvā viņai
Ir aveņkrāsas berete.» —
«Sen neesi gan bijis te —
Nāc iepazīsties! Katrā ziņā
Šis pārsteigums tev liksies jauks.» —
«Kas viņa?» — «Mana sieva, draugs.» —

XVIII


«Tu apprecējies! Man ne prata ...» —
«Pirms pāris gadiem.» — «Un ar ko?» —
«Ar Larinu.» — «Tatjanu!» — «Tātad
Jūs pazīstaties? Paskaidro!» —
«Mēs kaimiņi uz laukiem bijām.»
Un priecīgs draugu aizvadīja
Pie savas daiļās sievas kņazs.
Oņeginu, kas tuvojās,
Tatjana cieši uzlūkoja ...
Var būt, ka viņu mirklis šis
Bij pārsteidzis, pat satriecis,
Bet skatiens bija vēss joprojām,
Un nepārvērtās it nekas —
Ne viņas balss, ne kustības.

XIX


Nudien! Kaut vai uz mirkli jaustu,
Ka viņa apjūk, bāla kļūst. . .
Ne skropstas trīc, ne lūpas raustās,
Ne asins vilnis vaigos plūst;
Lai kā Oņegins pētī viņu,
No biklās meitenes ne miņas
Nav kņazienē. Ir jārunā,
Bet — bet viņš nespēj parunāt.
Tatjana pirmā jautā klusi,
Vai sen kopš jau Oņegins te?
Vai bijis viņu nomalē?
Tad, vīrā gurdi pavērusies,
Iet viņam līdzi, burzmā gaist.
Stāv viens Jevgeņijs pārsteigtais.

XX


Vai šī Tatjana ir tā pati —
No lauku sādžas nomaļās,
Kas nevarēja viņam patikt
Un kuru tad, kad sākts mans stāsts,
Viņš, aizrāvies ar notācijām,
Tik dziļi sāpinājis bija?
No Taņas, gadiem ilgi šķirts,
Viņš vēstuli, kur runā sirds,
Vēl glabā — vaļsirdīgu, drošu.
Tā meitene . . . Vai tikai malds?
Tā meitene, pret kuru salts
Viņš izturējās noraidoši, —
Kā viņa spēj tik sveša kļūt,
Tik vienaldzīgi lepna būt?

XXI


Rauts, burzma, spožums pēkšņi apnīk,
Jevgeņijs aizbrauc. Tonakt redz
Viņš skumīgu un skaistu sapni.
Miegs nemierīgs un iztraucēts.
Nes vēstuli no rīta viņam:
Kņazs N. lūdz draugu katrā ziņā
Pie viņa viesos ierasties.
«Tur būs Tatjana! ... Jā, ak dievs! ...»
Viņš atbildi sāk rakstīt steigā.
Kas noticis? Vai saltais gars
Tā iedegties patiesi var?
Un kas to kveldē beigu beigās?
Vai aizvainots viņš, ziņkārīgs?
Vai atkal mīlestībā tvīkst?

XXII


Cik diena bezgalīgi gara!
Oņegins stundas skaitīt sāk . . .
Tā, desmit... Tagad pilnā sparā
Triekt pajūgu! Lai trauc, ko māk.
Pie kņazienes Jevgeņijs ieiet,
Vēl viesu nav. Viņš klātu pieiet.
Sēd bridi abi divatā.
Oņegins nespēj bilst nekā,
Jūk vārdi, atbildot viņš stomās;
Drūms, sapīcis diezin kādēļ,
Bet neatlaidīgs nemiers sveļ,
Un galvā tikai viena doma —
Viņš vēro, acis nenolaiž;
Tatjanas vaigs ir rāms un gaišs.

XXIII


Par laimi, arī kņazs drīz ienāk,
Un beidzas mulsais tête-à-tête69,
Sāk draugi pagājušās dienas
Un nerātnības pieminēt...
Nāk viesi. Asprātības spožas
Šķiļ dzirkstis, trāpīgas un drošas.
Kaut izretis melš blēņas ar,
Bet valdzināt pat tās mūs var,
Ja piedzimst atjautīgā prātā,
Bez klīrēšanās plātīgas.
Šeit dzird pat runas prātīgas —
Bez patiesībām novazātām,
Bez banālības pliekanās
Un pedantisma raisās tās.

XXIV


Viss sabiedrības zieds te rodams,
Ir sanākuši ļaudis tie,
Ko visur sastop, pazīst, godā.
Te muļķi nepieciešamie;
Te dāmas, kas vairs sen nav jaunas,
Ar rozēm izrotātas, ļaunas,
Un dažas meičas — personas,
Kas neprot pasmaidīt nemaz;
Kāds sūtnis sarunās šeit cilā
Valstslietas; večuks sasmaržots
Pa vecai modei jokot prot:
Tik pārliecīgi smalkā stilā,
Tik gudri, ka patiešām gan
Tas šodien smieklīgi jau skan.

XXV


Ir kungs, kas spīd ar epigrammām,
Uz visu skaišas nerimtīgs:
Uz tēju, vējagrābslēm dāmām;
Par kungu slikto toni īgst,
Par sasodīto karu lādas;
Peļ sirdīgs romānu kaut kādu
Un paša sievu; to, ka snieg,
Ka žurnālos daudz melots tiek.
....................................................
....................................................
....................................................
....................................................
....................................................
....................................................

XXVI


Prolasovs — slavens, visi zina,
Kā zemsirdis — blenž binoklī;
Cik albumos gan notrulina
Viņš tavus zīmuļus, St. Priest70!
Stāv vēl kāds dendijs, skaists pārlieku, —
Tik tikko izkāpis viņš liekas
No modes lapas košs un slaiks.
Kā ķerubam sārts gludais vaigs.
Te arī ceļotājs kāds grozās,
Stīvs, drusku pārstērķelēts švīts, —
Liek visiem slepus pasmaidīt
Šā zeļļa samākslotā poza;
īss skatiens, pārmīts notālēm, —
Par ākstu gatavs spriedums mēms.

XXVII


Bet par Tatjanu vien bez mitas
Pašreiz Oņegins domāt var —
Ne meiteni, kas naiva šķita
Un iemīlējās tovasar,
Bet kņazieni, šo dievi spožo,
Tik salto, tomēr valdzinošo,
Kas Ņevas krastos slavu gūst. . .
Cik līdzīgi gan Ievai jūs,
Ak, cilvēki! Cik karstā spītā
Alkst sirds pēc tā, kam netiek klāt;
Jūs čūska nerimst vilināt
Pie koka noslēpumiem vītā:
Ja liegto augli nenoplūks,
Pat Ēdenē jums prieka trūks.

XXVIII


Tatjana sabiedrībā spožā
Ir pārvērtusies ļoti drīz.
Cik lomā jaunajā tā droša!
Kas maigo meiču saskatīs
Šai valdonīgi lepnā tēlā,
Šai dāmā nevērīgi cēlā,
Kas visur stilu noteikt mēdz?
Bet kādreiz viņas izredzēts
Bij viņš! Pēc viņa Taņa tvīka
Reiz naktīs vasarīgajās,
Kad mēness gaisma rūtīs lās,
Jau redzot sapnī meitenīgā,
Kā viņi abi satiksies
Un dzīvesceļu kopā ies.

XXIX


Pār visām sirdīm mīlai vara,
Vai esam jauni mēs vai ne,
Un it kā negaiss pavasarī,
Kad lietus pļavas atveldzē,
Tā labdarīga mūža rītā:
Tad kaisles vētras negaidītās
Liek dzīvībai plaukt, ziedēt, briest
Un krāšņos augļos ienākties;
Bet tad, kad vecums tuvāk pienāk,
Uz rietu mūsu gaitas ris,
Cik skumīgs kaisles liktenis:
Skin lapas negaiss rudens dienā,
Kad brāzmains trauc uz mežu sērst
Un pļavu mēdz par purvu vērst.

XXX


Nav šaubu: mīlestībā kvēlā
Kā zēns Jevgeņijs iededzies;
Vai rītausma vai stunda vēla,
Sirds nerimst ilgoties un ciest.
Ik dienas viņu apmeklēdams,
Kā ēna sekodams pa pēdām,
Viņš, kurls pret to, ko iebilst prāts,
Tik vienas kaisles verdzināts,
Ir aplaimots, ja kādreiz viņai
Boa ap pleciem apmest drīkst,
Skart mazo roku pazemīgs,
No grīdas pacelt mutautiņu,
Ja kādreiz izdevību rod
Kaut pavadīt un pakalpot.

XXXI


Tatjana neliekas to manām —
Lai viņš vai mirst, lai kalst un dilst;
Ļauj apciemot bez klīrēšanās
Un viesībās pa vārdam bilst;
Vēl citkārt pamāj, paiet garām,
Pat neievēro, ko viņš dara.
Ne vēsts no koķetērijas —
Labs tonis necieš to nemaz.
Bet viņš diendienā sliktāk jūtas,
Sāk vārgt — Tatjana neredz to
Vai arī redz, bet nežēlo.
Oņeginu pie ārstiem sūta
Jau draugi — nomirs nelaimnieks —
Uz avotiem braukt ārsti liek.

XXXII


Nē, prom viņš nebrauks; tad jau labāk
Mirt nost — un lai uz kapiem ved;
Tatjana (tāda sievu daba)
Ne acis viņam neuzmet.
Viņš ietiepjas; viņš vēl par vari
Grib cerēt, gaidīt, kaut ko darīt
Un nerimtīgāks kā līdz šim,
Daudz drošāks kļuvis, būdams slims,
Sāk viņai rakstīt, lai gan allaž
Pats domājis, ka jēgas maz
Ir vēstulēs; bet ciešanas
Jau kļūst par smagu galu galā.
Un viņa vēstuli tūlīt
Jūs varēsiet šeit izlasīt.

OŅEGINA VĒSTULE TATJANAI



Es paredzu: mans noslēpums
Jūs aizvainos, mans posts un vājums;
Cik sīvs būs lepnais nicinājums,
Kas iezalgosies acīs Jums!
Ko vēlos? Kā gan iedrošinos
Jums atklāt jūtas dziļākās,
Kaut ļaunai jautrībai, kas zina,
Par ieganstu kļūt varēs tās!

Kad toreiz saticis jūs biju,
Es maigumam, ko pamanīju,
Tad neuzticējos diemžēl
Un jūtas apvaldīju spīvi,
Jo savu apnicīgo brīvi
Es zaudēt nevēlējos vēl;
Mēs šķīrāmies . . . kad Ļenskis krita,
No visa atvadījos drīz,
Kas sirdij dārgs un mīlams šķita,
Un sāku vientuļš apkārt klīst;
Man likās: aizstāt laimi, prieku
Var miers un brīvība . . . Ak dievs,
Kā toreiz esmu kļūdījies,
Cik bargi sodīts tagad tieku! . . .

Ne, sastapt, redzēt jūs ikbrīd,
Tvert jūsu smaidu, skatu vienu,
Kā ēnai visur pavadīt
Un aptvert skaidrāk ik ar dienu,
Cik pilnīgs jūsu tēls un skaists,
No nesaudzīgās ilgošanās
ums līdzās ciest un sirgt, un kaist
Tā vien ir svētlaimība mana!

Pat tas ir liegts. Kas atliek gan?
Uz labu laimi dzīt jums pēdas;
Ik mirklis dārgs, kas pieder man,
Bet dzīve, kas vēl atvēlēta,
Man vienam nīkstot jāizšķiež.
Tik smagi bezcerība spiež,
Ka manas stundas saskaitītas;
Lai tās kaut cik vēl jēgu gūst,
Man jāzina no paša rīta,
Ka todien ieraudzīšu jūs . . .

Es baidos: lasot rindas manas,
Var pēkšņi ienākt prātā jums,
Ka viltus zems — šī sūrošanās.
Un jādzird būs skarbs pārmetums.
Kaut zinātu jūs, cik tas grūti,
Kad tā pēc mīlestības alc,
Bet visas ilgas, kādas jūti,
Spiests allaž apsaukt saprāts salts;
Kad jūsu ceļus apskaut veļos
Un raudot atklāt visu jums,
Kas manās krūtīs kvēlot kvēlo,
Lūgt, atzīt: tuvu izmisums,
Bet jābūt vēsam, jāizliekas
Un jāmelš blēņas vien; pie tam
Ir jāpauž manam skatienam
Pat līksme, kas sen sveša liekas! . . .

Lai notiek: lemiet tagad jūs,
Man nav vairs spēka apspiest mokas;
Mans liktenis ir jūsu rokās,
Jums jāizšķiras, kāds tas būs.


XXXIII

Nav atbildes. Viņš gaida, gaida,
Jau trešo reizi raksta . . . nav.
Tad kādās viesībās . . . Bez smaida
Tatjana viņa priekšā stāv.
Cik barga! Liekas nepazīstot.
Ū — Zvaigznes dienas salu īstu
Ap viņu dvešam tagad vied!
Ne redz, ne dzird un garām iet.
Šķiet lūpas dusmu vārdus valdām.
Ko viņa pārdzīvo, ko jūt?
Kaut līdzjūtību vien varbūt?
Viņš vēro modri — sejā saltā
Ne mulsumu, ne sāpes jauš.
Šie vaibsti tikai dusmas pauž . . .

XXXIV


Varbūt — vēl bailes paslepenas,
Ka vīrs vai citi neuzmin
Kaut ko par aizraušanos senāk,
Par visu, ko Oņegins zin ...
Un aizbrauc viņš uz mājām savām,
Viss velti, cerību vairs nava!
Bet neprātu, kaut pats to lād,
Nekādi nespēj klīdināt;
Kvern atkal vientuļš, pieminēdams
Bezgala rūgtās dienas tās,
Kad grūtsirdība uzplijās,
It visur dzīdamās pa pēdām,
Līdz panākts, grābts aiz apkakles,
Viņš tika šajā kaktā mests.

XXXV


No jauna sāk viņš lasīt kāri
Gibonu, Herderu, Ruso,
Manzoni, Šamfuru, kā arī
Madame de Staël71, Bišā, Tiso
Un skepses piemeklēto Belu.
Tad, pārlapojis Fontenelu,
So to no mūsu prozas tver;
Pat žurnāli šai brīdī der,
Kas mielo mūs ar notacijām
Un biksta neapnicīgi,
Kur tieku lamāts nicīgi;
Reiz tajos madrigāli bija,
Kam labpatika mani sveikt:
E sempre bene72, ko tur teikt.

XXXVI

Viņš lasa — domas aizklīst projām,
Un sāpīgs nemiers nepagaist,
Smeldz skumjas, gurdinot joprojām,
Un vēlēšanās krūtīs kaist.
Viņš raugās rindās iespiestajās,
Bet citus vārdus lasa tajās
Un citus vēstījumus rod,
Kas viņu savaldzināt prot:
Nāk prātā teiksmas brīnumainas,
Dažs pareģojums, nostāsts vecs;
Viņš vaļā acīm sapņus redz
Un spilgtas pasaciņu ainas
Vai rindas, kuras vēsti nes
No kādas jaunas meitenes.

XXXVII


Un pamazām kā snaudā rāmā
Slīgst jūtas; domas nesatrauc;
Vien fantāzija nevaldāmā
Kā raibas kārtis tēlus jauc.
Gan redz viņš: kūstošajā sniegā
Guļ jauneklis kā dziļā miegā,
Visapkārt klajums stings un palss.
«Ko tur vairs? Nošauts,» noskan balss
Gan redz viņš tos, ko nīdis dziļi:
Tas — gļēvulis, tas — nodevējs.
Redz sievietes, kas piekrāpt spēj,
Un draugus, kuros jāpieviļas . . .
Redz: lauku mājas — logs — pie tā
Sēd viņa . . . viņa vienīgā . . .

XXXVIII


Tā iegrimst sapņos viņš, ka liekas:
Nupat sāks aptumšoties prāts
Vai viņš pat kļūs par dziesminieku.
Tas būtu joks, pie tam vēl — kāds!
Skat vien, kā magnētisma dīdīts,
Bezmaz jau apjēdz šajā brīdī,
Kā būvēts krievu dzejas pants,
Mans skolēns, nevīžīgais frants!
No skata — dzejnieks gan uz mata:
Pie kamīna viņš vientuļš nīkst,
Čukst Benedetta73 izklaidīgs
Vai Idol mio74, nepaskatās,
Ka vai nu kurpe liesmās krīt,
Vai žurnāls, sadegot tūlīt.

XXXIX


Pār zemi siltas vēsmas klejo,
Tiek ziemas bargums klīdināts;
Ne miris viņš, ne sācis dzejot,
Nedz arī aptumšojies prāts.
Viņš atžirgst, bēg no kakta projām,
Kur it kā murkšķis pārziemoja.
Nu kamīns viņam kļuvis lieks,
Un dzidrā rītā vientuļnieks
Kāpj kamanās. Brauc lielā steigā,
Gar acīm Ņevas krasti slīd;
Zils, saplaisājis ledus spīd;
Kūst netīrs, čaugans sniegs uz ielām.
Bet kurp gan stundā agrajā
Pašreiz Oņegins joņo tā?

XL


Viņš labojies, bez šaubām, nava.
Un viegli uzminams ir tas:
Kur citur — pie Tatjanas savas
No paša rīta ierodas,
Klīst bāls kā rēgs pa telpām plašām.
Nekur nevienas dzīvas dvašas ...
Tur viņas durvis ... Iet vai ne?
Viņš atver ... Ko tas nozīmē?
Kas pēkšņi samulsina prātu
Un savādnieku satriec tā?
Tatjana viena istabā
Sēd, lasa vēstuli kaut kādu,
Vaigs viegli plaukstā atbalstīts,
Un asaras vēl skropstās trīc.

XLI


Kas viņas ciešanas šai brīdī
Gan izprast nespētu tūlīt?
Kā viņā skumjo meitenīti
Patlaban atkal nepazīt?
Pie Taņas kājām noslīgst klusi
Oņegins. Viņa satrūkusies
Uz atnācēju lūkojas,
Bet nešķiet naidīga nemaz;
Ir viņai saprotams patlaban
Viss — viņa mēmais pārmetums
Un skatiens, kas no sāpēm tumst,
Jo seno dienu Taņa labā,
Kam pašai nācās sāpes ciest,
Ir atkal atdzīvojusies.

XLII


Un meitenei šai dusmu nava.
Tatjana viņam klusēt ļauj,
Pat nejūtīgo roku savu
No karstām lūpām neatrauj ...
Kur viņas domas klīst un maldās?
Vēl ilgi, ilgi klusums valda,
Tad viņa bilst: «Jel celieties,
Es zinu — pietiks klusu ciest,
Jums tagad visu pateikt gribu.
Vai atceraties mirkļus tos,
Kad es ar jums reiz satikos
Un klausījos ar pazemību,
Kā mani pamācījāt jūs?
Nu runāt mana kārta būs.

XLIII


Oņegin — jaunāka es biju,
Šķiet, arī glītāka mazliet.
Bet, ko es toreiz sagaidīju,
Jūs iemīlot, jel pasakiet!
Cik skarbi jūs man atbildējāt!
Vai, pazemīgi mīlot, spēja
Tāds skuķēns jums ko jaunu sniegt?
Ak dievs, vēl tagad sastingt liek
Man atmiņas: šis saltais skatiens,
Šis sprediķis . . . bet pārmetums
Lai izpaliek, jo toreiz jums
Bij taisnība, un zinu pati:
Jūs bijāt augstsirdīgs paties,
Man pienāktos jums pateikties ...

XLIV


Tur, lauku sētā vienkāršajā,
Jums nepatiku, atzīstiet,
Kas tagad liek jums mani vajāt?
Kas pievilcīgs patlaban šķiet?
Vai tālab šķietu valdzinoša,
Ka šodien sabiedrībā spožā
Man stāvoklis ir apskaužams,
Ka bagāts, pazīstams šis nams,
Ka vīrs mans sakropļots ir karā
Un tāpēc galmā ieredz mūs?
Mans negods daudziem zināms kļūs
Vai tālab j ūs to kārot varat
Un pavedēja slavu gūt
Jums liktos tīkami varbūt?

XLV


Es raudu ... Un, ja Taņas tēlu
Vēl glabā jūsu atmiņas,
Tad zināt: es daudz karstāk vēlos,
Kaut būtu jūs tik skarbs un ass,
Tik salts kā senāk ... Ja vien spētu,
Es jūsu nievas izvēlētos,
Ne kaisli šo un asarās . . .
Reiz jutāt žēlumu vismaz
Pret bērnišķīgo sapņotāju,
Bet šodien! — Kas jūs aizrāvis?
Cik niecīgs, nožēlojams viss,
Kas liek jums krist pie manām kājām!
Kā prāts jums ļauj tik zemam būt,
Par sīku jūtu vergu kļūt?

XLVI


Bet es jums klaji pateikt varu,
Man ārišķīgais krāšņums šis
Un burzma, bagātība, vara —
Viss, viss ir svešs un apnicis!
Cik laimīga, ar vieglu prātu
Šos vizuļus es atdāvātu,
Šīs dzīres — kāda jēga tām? —
Par veco dārzu, grāmatām
Un lauku mītni nabadzīgo;
Kā mana sirds pēc vietām skumst,
Kur toreiz satikos ar jums,
Pēc kapsētas, kur koki līgo
Un dziļā ēnā stāv kāds krusts,
Zem kura mana aukle dus . . .

XLVII


Bet laime bij tik iespējama,
Tik tuva ... Taču izlemts viss.
Var būt, ka, ienākot šai namā,
Es pārsteidzos ... Mans liktenis
Tik vienaldzīgs man pašai šķita,
Bet māte raudāja bez mitas
Un lūdzās . . . Citu zināt jūs.
Un tagad jāaiziet jums būs,
Pēc manis beidziet velti tiekties;
Jums taču piemīt vīra gods,
Ar lepnumu jūs apbalvots.
Es mīlu jūs (kādēļ gan liegties),
Bet mūžs mans citam pieder nu,
Nekad es viņu nevilšu.»

XLVIII


Un tad Tatjana attālinās.
Viņš stāv kā pamiris viens pats.
Cik pretrunīgas jūtas cīnās
Patlaban dvēselē! Bet tad
Šķind pieši — soļi negaidīti —
Nāk kņazs. No varoņa šai brīdī,
Kas viņam liek tik skaudri ciest,
Uz mūžu atvadīsimies.
Jau tā, pa pēdām allaž steidzot,
Garš ceļš ar viņu kopā iets.
Mans lasītāj, jel roku sniedz,
Un apsveiksim viens otru beidzot:
Klāt krasts! Urā! Nu varu teikt —
Jau sen (vai ne?) man laiks bij beigt.

XLIX


Mans lasītāj, lai kas tu būtu —
Draugs, nedraugs, — tagad jāšķiras;
Tad šķirsimies ar labām jūtām!
Lai arī ko tu ceri rast
Šo nevērīgo vārsmu plūsmā —
Vai atmiņas par senu jūsmu,
Vai atpūtu pēc pūliņiem,
Vai gramatikas kļūdas vien,
Vai dzīvu vārdu, ainu, tēlu,
Vai sirdij gribēsi ko gūt,
Vai laika kavēklim — varbūt
Pat rakstam kritiskam, — es vēlu,
Lai atrastos kaut graudiņš mazs.
Un nu tev saku ardievas!

L


Sveiks tu, mans ceļabiedri dīvais,
Mans ideal, sveiks arī tu,
Un tu, darbs ilgstošais un dzīvais,
Kaut necilais. Kad rakstīju,
Man bija viss, ko dzejnieks tīko:
Gan dzīru līksme aizrautīgā,
Gan draugu laipnās valodas.
Sen pagātnē jau brīdis tas,
Kad man Oņegins parādījās
Un Taņas piemīlīgais tēls
Vien iecerēs, pussapnī vēl.
Kā burvju kristālā tad bija
It viss, kas romānā tiks pausts,
Bāls, miglains, īsti neapjausts.

LI


Bet tie, kam pirmās vārsmas savas
Reiz draudzīgs lasīju aizvien . . .
Cits tālu, cita sen vairs nava,
Kā teic Sadī. Es beidzu viens
Oņeginu šeit tēlot dzejā.
Un viņa — tā, kas palīdzēja
Tatjanas tēlu īstenot...
Daudz liktenis mums atņemt prot!
Ir laimīgs tas, kurš projām steidzis
No krāšņām dzīrēm, iekām sauss
Ir tukšots dzīves sniegtais kauss,
Tās romānu nav lasīt beidzis,
Bet to tik pēkšņi nost jau liek,
Kā mans Oņegins pamests tiek.



Priekšvārds|| Pirmā Nodaļa || Otrā Nodaļa || Trešā Nodaļa|| Ceturtā Nodaļa|| Piektā Nodaļa || Sestā Nodaļa|| Septītā Nodaļa || Astotā Nodaļa || Piezīmes

Оригінал твору

Бібліотека ім. О. С. Пушкіна (м. Київ).
А.С. Пушкин. Полное собрание сочинений в десяти томах

 

return_links(); ?>